Lai gan ārā valda riteņbraucējiem draudzīga gaisa temperatūra, ir cerības, ka šogad iestāties īsta ziema. Tuvojoties šim gadalaikam, arvien vairāk tika aktualizēta tēma par ziemas velobraukšanu, kas kļūst arvien populārāka. Nav noslēpums, ka tā domāta drosminiekiem, bet, lai pirmā reize uz velosipēda ziemā nekļūtu par pēdējo, ir nepieciešams atbilstošs velosipēda un velosipēdista aprīkojums. Lai iedrošinātu tos, kuri vēlas izmēģināt ziemas velobraukšanu, Latvijas Riteņbraucēju apvienība apkopoja četru pieredzējušu velobraucēju viedokļus, kā arī ziemas velo modes attīstības iespējas Latvijā.
Ikdienas velobraucēji
Hristina Šatalova
Hristina ar ikdienas velobraukšanu sāka nodarboties pirms trim gadiem, kad Spānijā pavadītā vasarā sadraudzējās ar cilvēkiem, ar kuriem kopā attīstīja domu par ikdienas velobraukšanu. Kad pēcāk tika nozagts velosipēds, Hristina izlēma iegādāt jaunu, ar kuru ikdienā braukājot saprata, ka velobraukšana ir kļuvusi par dzīvesveidu. Šobrīd Hristina ir viena no organizācijas She Fix dibinātājām un savu dzīvi bez velosipēda nevar iedomāties pat ziemā.
Par ziemas velobraukšanas uzsākšanu, Hristina stāsta: „Pagājušajā gadā pienāca rudens, pirmais sniegs, nodomāju – kāpēc nepamēģināt turpināt braukt arī ziemā? Sanāk vairāk piespiest sevi iziet no mājas ar divriteni, taču tas rūda raksturu. Protams, ziemas laikā vairāk cenšos saplānot savu maršrutu.”
„No cilvēkiem var just dažāda veida attieksmi – ir tādi, kuri skatās uz mani, braucot tramvajā, un smaida. Pirms pāris gadiem izjutu arī negatīvu attieksmi. Sieviete, kura tīrīja sniegu, mani nolamāja, ka esmu traka, ja uzdrošinos braukt tādos laikapstākļos. Laikam tomēr kaut kādā mērā mani tas iespaidoja un tajā ziemā vairāk arī nesaņēmos braukt ar riteni,” par savu pieredzi stāsta braucēja.
Runājot par velosipēda kopšanu ziemā, Hristina saka: “Riepas es nemainu, bet par šo jautājumu viedokļi dalās – citi saka, ka vieglāk ir braukt ar šaurajām riepām, toties vēl citi spriež, ka labāk, ja velosipēdam ziemā nepieciešamas resnās riepas. Bet, manuprāt, ja brauc ar resnajām riepām, tad sniegs salīp un braukt ir daudz grūtāk. Jāatrod kaut kāds zelta vidusceļš. Velosipēdu vajadzētu arī kopt, jo uz ceļiem kaisa sāli, līdz ar to, detaļas, tāpat kā apavi, tiek bojātas. ”
„Ziemā jābrauc ļoti uzmanīgi – ja vasarā es braucu pa brauktuvi, tad ziemā cenšos pārdomāt savu braukšanas taktiku. Ja redzu, ka brauktuve izskatās slidena un mašīnām būs grūti mani apbraukt, tad izvēlos pārvietoties pa ietvi, protams, ja tā ir notīrīta. Sāpīgs jautājums ir arī par brauktuves tīrīšanu. Gandrīz vienmēr sniegu “sastumj” brauktuves labajā malā, līdz ar to, vieta, kur velosipēdists varētu droši pārvietoties, ir bezjēdzīgi noklāta ar sniega kaudzēm. Principā, braukt ziemā ar velosipēdu ir tas pats, kas vasarā – galvenais, lai ceļi ir notīrīti,” atklāj braucēja.
Par apģērba izvēli meitene stāsta: “Pašlaik cenšos atrast kādu slēpošanas masku, kura aizsargātu seju pret aukstumu – seja salst visvairāk. Svarīgi arī, lai nesalst ausis – jābūt kādai siltai cepurei. Zem biksēm ļoti svarīgi uzvilkt kādus legingus vai zeķubikses. Protams, man, kā meitenei, bieži vien gribas ievērot kādu modes knifiņu, ko nevar izdarīt, jo jāģērbjas īpaši silti, kā arī jāuztraucas, ka kaut ko nāksies nosmērēt,” par apģērba izvēli stāsta Hristina.
“Es ikvienam ieteiktu mēģināt, bet varbūt sākumā vajadzētu veikt izmēģinājuma braucienu kādā svētdienas dienā, kad nav nekur jāsteidzas. Nesen dzirdēju pa radio, ka ziemā ieteicamais attālums ar velosipēdu ir ne vairāk kā 5 km. Ja cilvēks dzīvo Baložos un ikdienā jābrauc strādāt uz centru, droši vien neieteiktu to darīt ar velosipēdu. Var jau būt, ka tas nav priekš visiem, bet, ja ir vēlēšanās, pamēģināt vajag noteikti,” iedrošina Hristina.
Jānis Belecks
Visvairāk redzētie ziemas velobraucēji, protams, ir velokurjeri, kuri ikdienā pārvietojas ar divriteni, neatkarīgi no ārā valdošajiem laikapstākļiem. Par to, kā velokurjeri cīnās ar tik dažādajiem laikapstākļiem, kādu apģērbu un velosipēda aprīkojumu tie izvēlas, stāstīja viens no visvairāk pieredzējušajiem kurjeriem Jānis Belecks.
„Par kurjeru strādāju jau vairāk kā piecus gadus. Kurjera darbs ir aktuāls, neatkarīgi no valdošā gadalaika – braucam gan aukstā ziemā, gan karstā vasarā. Bet, pirms sāku strādāt par kurjeru, ziemā ar velosipēdu pārvietojos tikai līdz veikalam un atpakaļ. Kurjera darbā sanāk braukt aptuveni 80 – 100 km dienā, bet tā kā es pārvietojos ar kravas velosipēdu, man tie ir aptuveni 50 – 70 km.
Braucot ziemā, visvairāk jāizvērtē ceļa segums. Bieži vien ceļi netiek tīrīti kvalitatīvi, kā rezultātā daudzviet uz ceļa tiek atstāti robi. Nevajadzētu braukt arī pa vietām, kur ir apledojums.
Ziemā, braucot ar velosipēdu, bieži manāma negatīva attieksme no citiem satiksmes dalībniekiem. Velosipēdistiem ir atvēlēts 1 metrs no brauktuves labās malas. Sniegs parasti tiek sakrauts tieši šajā malā, līdz ar to, mums jābrauc vēl tuvāk ceļa vidum. Mašīnām ir grūtāk apbraukt, līdz ar to, mums sāk signalizēt. Jāņem vērā, ka mums kā kurjeriem ietve nav tā labākā vieta, pa kuru pārvietoties darba laikā. Tā mēs apdraudētu gājējus, turklāt sūtījumu piegādē ļoti nozīmīgs ir laiks, kādā viss tiek piegādāts. Ātrākais veids ir pārvietoties pa brauktuvi. ”
Par velosipēda sagatavošanu ziemas sezonai, Jānis saka: “Vissvarīgāk ir sagatavot riepas. Citi liek radzes, citi piemēro platākas riepas. Riepas nevajadzētu uzpumpēt pilnībā – tām jābūt mazliet mīkstākām, lai rastos labāka saķere ar ceļu. Būtu labi, ja velosipēds tiktu aprīkots ar dubļu sargu, lai drēbes nesmērētos. Protams, arī ķēde ir jāeļļo un jātīra biežāk.”
“Ziemas apģērba izvēle ir dažāda – citi izvēlas termoveļu, savukārt citi – vēju un ūdens aizturošas drēbes. Var izvēlēties arī ceļu un elkoņu sildītājus, kā arī veikalos pieejamos mokasīnus un bahilas – tas gan atkarīgs no velosipēda un no braukšanas stila. Galvenais, lai braucējs nav saģērbies pārāk silti – tieši tā ir lielākā velosipēdistu kļūda ziemā. Bieži vien drēbes tiek savilktas vairākās kārtās, lai ir silti, taču agri vai vēlu braucot paliek karsti, kā rezultātā, pie mazākās vēja plūsmas, iespēja saslimt palielinās. Ir iespēja lietot sejas maskas, ko es personīgi nedaru. Ja ir ļoti auksti, tad ap seju apsienu šalli. Veloveikalos visbiežāk iepērku tieši braukšanai paredzēto apģērbu. Tomēr, jāatzīst, ka tas ir visai dārgs. Ja ikdienā tas nav nepieciešams, tad tas neatmaksājas, taču, ja cilvēks nodarbojas ar velosportu vai braukšanu ziemā, tad veloapģērbs atmaksājas komfortā.”
“Braucot katru dienu piecu gadu garumā, var just, kā ir mainījies arī ziemas velobraucēju skaits. Cilvēki šo iespēju izmēģina arvien vairāk. Galvenais ir riskēt – citi krīt un vairāk nemēģina, turpretī ir tādi, kurus pārņem azarts. Protams, ziemas velobraukšana ir daudz bīstamāka, nekā vasarā, bet tas nenozīmē, ka tā jāaizliedz. Ļoti daudzās vietās uz ziemu tiek noņemti velostatīvi, jo tie traucē tīrīt ielas. Tiek panākts tas, ka velosipēdus slēdz pie ceļu zīmēm, restēm, margām, kas savukārt var traucēt pārvietoties invalīdiem, mātēm ar ratiņiem. Velosipēdists nav vainīgs – viņš atstāj savu braucamo tur, kur ir vieta, kur ir tuvāk. Lai ziemas velobraukšana kļūtu droša, pirmkārt jāuzlabo infrastruktūra. Noteikti arī jāsāk rūpīgi tīrīt ielas un sniegs jāaizved, lai velosipēdu novietnes nebūtu jālikvidē. Izveidotajiem veloceliņiem jābūt loģiskiem un drošiem.
Tiem, kuri vēl nav pamēģinājuši braukt ziemā, ieteiktu sākt ar īsāku maršrutu. Bet jācenšas izvēlēties ceļus, kuri tiek tīrīti, lai gan neko nevar zināt – ir jau arī vietas, kuras netiek tīrītas vispār...”
Velosportisti
Dana Rožlapa
Divkārtējā Latvijas čempione šosejas braucienā ar atsevišķu startu, kā arī 2013. gada čempione šosejas un kalnu riteņbraukšanā dalījās ar savu pieredzi riteņbraukšanā, sniedzot praktiskus padomus arī citiem.
„Ar velosportu nodarbojos jau astoņus gadus. Iegādājos ļoti kvalitatīvu velosipēdu un draugam bija piedāvājums piedalīties sacensībās – tika organizēta fanu komanda. Pašas pirmās sacensības atceros ļoti spilgti – bija grūti. Pēdējo reizi tā kārtīgi uz velosipēda biju sēdējusi bērnībā. Vienlaicīgi man bija nopirktas velokurpes ar klipšiem, kuras pirms sacensībām biju vilkusi tikai pāris reizes, turklāt vienmēr tas beidzās ar nobrāzieniem un sāpēm. Arī uz sacensībām biju uzvilkusi tās pašas velokurpes un, nedaudz pabraukusi, sapratu, ka ar tādām trasi nevarētu pat noiet, kur nu vēl nobraukt. Pirms sacensībām, kā jau sieviete, draugam jautāju – vai būs grūti? (smejas) Mani pārliecināja, ka tikšu galā. Tomēr, sacensību laikā sapratu, ka esmu piemānīta. Kopā bija jāpievar trīs apļi, no kuriem biju nobraukusi divus un sapratu, ka visā trasē esmu palikusi pati pēdējā. Nezinu, kas mani pamudināja nestāties ārā... droši vien pašlepnums. Tomēr pievarēju sacensības un pati biju ļoti lepna par padarīto, jo cilvēki nāca klāt un slavēja, ka nepadevos.
Pēc šīm sacensībām turpināju piedalīties arī citās, bet šoreiz cītīgi trenējos. Ar katru reizi arvien vairāk motivēja tas, ka manīju uzlabojumus. Ar katrām sacensībām arvien vairāk tuvojos pjedestālam. Sākumā progress nāk ar regulāriem treniņiem, taču tagad sasniegumi nāk arvien grūtāk.
Joprojām bieži domāju – kas ir tas, kas neļauj apstāties? Jo treniņu laikā šķiet, ka ir ļoti grūti. Domāju, vai cilvēki maz iedomājas, cik smagi tas nāk. Tomēr, kad atsākas sacensību sezona, viss aizmirstas un svarīgākais tajā brīdī ir azarts. Viennozīmīga iemesla, kādēļ nevaru apstāties, nav – es vienkārši vairāk nevaru iedomāties savu dzīvi bez velosipēda.
Parasti ziemas laikā trenējos dzīvoklī uz trenažiera, taču šī gada ziema ir riteņbraucēja laime (smejas). Ārā trenēties ir daudz vieglāk – ir nepieciešama milzīga motivācija, lai katru darba dienu, pārnākot mājās no darba, brauktu uz trenažiera vairākas stundas no vietas. Ja ārā ir putenis, treniņi notiek mājās.
Ikdienā ar velosipēdu nepārvietojos – to varētu salīdzināt ar divu maiņu darbu. Būtu pārāk grūti nostrādāt astoņu stundu maiņu un pēc tam iet uz otru darbu (smejas). Ikdienā pārvietojos ar sabiedrisko transportu, kājām, savu auto. Uzkāpjot uz velosipēda, man tas ir treniņš – es vairāk neprotu pārvietoties mierīgi.
Pašlaik aktīvas velosportistes zinu tikai dažas – vairāk ar to nodarbojas tieši vīrieši. Tas ir visai sāpīgs jautājums, jo mēs kā sievietes dažkārt esam mazāk novērtētas un izceltas. Domāju, ka sievietes iegulda un sevi ziedo daudz vairāk, nekā vīrieši, mums tas nākas grūtāk.
Arī profesionālam sieviešu apģērbam piedāvājums velo veikalos ir ierobežots. Bieži vien, veidojot sieviešu veloapģērbu, tiek uzskatīts, ka nepieciešams tikai pamainīt krāsas un viss. Esmu pamanījusi, ka augstākā līmeņa velokurpe sievietei nebūs tāda pati, kā augstākā līmeņa velokurpe vīrietim – vienmēr ieliks kādu detaļu, polsteri, kas traucēs. ”
Herberts Pudāns
Lai noskaidrotu velosportista viedokli par ziemas laikā nepieciešamāko aprīkojumu, devāmies pie Herberta Pudāna, kurš vēl 2012. gadā startēja Francijas kluba "SCO Dijon" sastāvā. Pašlaik Herberts ir kļuvis par licencētu Specialized BGF ekspertu ZZK veloveikalā, tādēļ prata pastāstīt ne tikai par vēlamo velosipēda ziemas aprīkojumu, bet arī par pašu nepieciešamāko velosipēdistam.
Par riteņbraukšanas sporta karjeras uzsākšanu, Herberts Pudāns saka: „Ar velosportu nodarbojos jau 15 gadus. Riteņbraukšanas sporta karjeru uzsāku, piedaloties Bieriņu un Uzvaras parka sacensībās. Īstā treniņu sezona sākas novembrī un turpinās līdz pat martam, kad sākas sacensību sezona, turklāt prasmju uzlabošana prasa līdz pat 7 dienas nedēļā. Treniņi mēdz notikt pat -10 grādu salā, bargākos laikapstākļos tie tiek organizēti Rīgas Riteņbraukšanas skolā. Retāk, bet ar velosipēdu mēdzu pārvietoties arī ikdienā.”
“Ziemā, pārvietojoties ar velosipēdu, pats galvenais ir dubļu sargi, lai nesasmērētu un nesaslapinātu drēbes. Ar radzēm man nav bijusi pieredze – zinu tikai to, ka ar tām vieglāk pārvietoties tieši pa ledus virsmu. Kad nopērk riepas, protektors tajās jau ir iestrādāts. Jo platāka riepa, jo grūtāk velosipēds grimst sniegā,” tā Herberts par nepieciešamo aprīkojumu velosipēdam ziemā.
„Velosipēda kopšana lielā mērā atkarīga no braucēja stila – ja gadās braukāt pa milzu kupenām vai pa sāļiem nobērtiem ceļiem, tad, atbraucot mājās, noteikti ir skaidrs, ka velosipēdu nepieciešams ieeļļot. Man, piemēram, trenējoties līdzās ir auduma materiāls, ar kuru nepieciešamības gadījumā treniņa beigās varu apmazgāt savu velosipēdu – šim nolūkam izmantoju ūdeni.”
Par nepieciešamo apģērbu ziemas velobraukšanai, sportists lēš: “Galvenais, lai braucējam ir silti un tajā pašā laikā nebūtu pārāk karsti. Es ieteiktu termojakas un termoveļu – tie nelaiž cauri vēju un palīdz uzturēt vienmērīgu ķermeņa temperatūru. Tomēr ir jāskatās, kāda veida termoveļu iegādāties – nozīmīgi, lai braucējam tiktu nosegts arī vēders, ne tikai kājas. Termoveļa gan laikam vairāk piemērota būs braucējiem, kuri to dara visas dienas garumā. Ja ikdienas velobraucējs uz kādu laiciņu ieiet kafejnīcā iedzert kafiju, ķermenis pa to laiku būs nosvīdis un, līdz ar to, pieaug iespēja saslimt. Virs apaviem var vilkt mokasīnus – tie palīdzēs izvairīties no kāju samirkšanas. Sejas pasargāšanai domātas šim nolūkam speciāli paredzētās maskas. Roku pasargāšanai svarīgi ir cimdi – galvenais, lai tie ir dūraiņi. Vēlos piebilst, ka ziemā ir svarīgas velo ķiveres – slideno ceļu dēļ palielinās iespēja krist un gūt traumas. Drošības labā, ir nepieciešams, lai braucēji nēsātu arī vestes ar atstarojošiem elementiem. Mūsdienās gan daudzos apģērbos tie ir iestrādāti, bet veste ir visaptverošākā un vislabāk pamanāma. Strādājot ZZK, redzu, kādām lietām ir vislielākais pieprasījums. No ziemas velosipēdistiem paredzētā apģērba visvairāk iegādājas vestes, mokasīnus, termoapģērbu.”
Visvairāk pieprasītās ziemas preces ZZK:
Dubļusargi
Ja velosipēds tiek izmantots arī ziemā, tad noteikti ir jāizvēlas dubļusargs, kurš palīdzēs pasargāt drēbes. Izvēloties dubļusargus noteikti ir jāņem vērā to saderību ar velosipēda modeli, izmantošanas paradumus un nepieciešamo funkcionalitāti.
Cimdi
Velo cimdi nodrošinās labāku saikni ar stūres rokturiem un pasargās plaukstas. Velo cimdi noderēs visu veidu braucējiem – gan ikdienas, gan sportistiem, gan ceļotājiem. Ziemas velocimdos ir papildus siltinājums, vēja un lietus aizsardzība.
Mokasīni
Velo mokasīni kalpo kā aizsargi velo apaviem. To galvenā funkcija ir pasargāt kājas no aukstuma un mitruma, kas ziemā ir īpaši svarīgi.
Riepas
Velosipēda riepas ziemā katrs izvēlas citādākas – cits ar radzēm, cits bez. Daži mēdz izvēlēties papildu velosipēdu un pēc vajadzības izmantot dažādus divriteņus, atkarībā no gadalaika.
Termoveļa
Termoveļas izvēle atkarīga no braukšanas veida. Tā ir apakšveļa, kuras galvenais uzdevums ir siltuma saglabašana un mitruma novadīšana no ķermeņa. Termoveļa var tikt izmantota gan ikdienas braukšanai, gan velosportam. Termoveļa var būt dažāda veida: tā var vienkārši saglabāt siltumu – tāda īpašība piemīt arī vilnas vai kokvilnas veļai. Tehnoloģiski sarežģītāka ir veļa no sintētiskā auduma, kura nevien saglabā siltumu, bet arī uzsūc sviedrus no ādas.
Pēdu sildītāji
Sildošā iedarbība sākas, līdzko pēdu sildītājs nonāk saskarē ar gaisu. Atveriet iepakojumu un novietojiet zoles ieliktni uz kurpju, zābaku vai slēpjzābaku iekšējās zoles. Ja lietojot sajūtat pārāk lielu karstumu, pārtrauciet lietošanu.
Roku sildītāji
Sildošā iedarbība sākas, līdzko roku sildītāji nonāk saskarē ar gaisu. Atveriet iepakojumu un izvelciet roku sildītājus. Viegli pakratiet. Ielieciet maisiņus kabatās vai turiet rokās, kurām uzvilkti cimdi. Ievērojot lietošanas noteikumus, temperatūra sasniegs vidēji 57oC (135oF), maksimāli sasniedzamā temperatūra 69oC (156oF).
Ja lietojot sajūtat pārāk lielu karstumu, pārtrauciet lietošanu.
Velo mode
Biedrība Tru Fix Kru pārstāv ikdienas velobraucējus un rūpējas ne tikai par velo popularizēšanu, bet arī par velo modes attīstību Latvijā. Šī gada 17. decembrī notika otrās velobraucējiem paredzētās apģērbu līnijas prezentācija, kuras laikā tika demonstrēta arī bērniem paredzētā velo mode.
Jaunākās kolekcijas nosaukums „Stolen Collection” būtība ir pasaules nepārtrauktā mainīšanās. Autori uzsver, ka nekas vairs nav tā kā izskatās – tetovēti cilvēki nav noziedznieki, ar riteņiem nebrauc tikai maznodrošinātie un kafija sen pārtapusi par baudu, nevis vienkāršu uzmundrinājumu no rīta.
Foto: Artūrs Pavlovs
Foto: Artūrs Pavlovs
Visas kolekcijas prezentācijas bildes iespējams apskatīt šeit.
Tru Fix Kru pārstāvis Artūrs Pavlovs stāsta: „Pirmos apģērbus/krekliņus laidām klajā 2011. gada rudenī. Sākotnēji tie bija paredzēti tikai un vienīgi pašu lietošanai, tādēļ drukājām mūsu logo uz skapī atrastajiem krekliem. Drīz vien mūsu tuvākie draugi sāka taujāt par apģērbu iegādi – tā arī radās doma par nelielu tirāžu tirgošanai. Nevarētu teikt ka tie ir specializēti velobraucēju krekli taču ar nelielām „fīčām”, kas noder arī velobraucējiem. Visiem mūsu krekliem ir pagarināta aizmugurējā krekla daļa, lai nosegtu “krājkasīti” un mugurai virsū nepūstu vējš, kā arī mūsu kreklu zīmējumos nereti tiek attēlotas ar velobraukšanu saistītas tēmas. Tuvākās nākotnes plānos ietilpst arī specializētas velobraucēju auduma un džinsu bikšu kolekcijas izveidošana, kā arī plānojam ražot baikas, vējjakas un velocepures iepriekš ieturētajā stilā. Ziemas veloapģērbu ražošana ir diezgan specifisks un sarežģīts process, taču nav izslēgts, ka kādreiz sāksim ražot arī to.”
