Par projektu|Preses relīzēm|Reklāmas iespējas
Seko mums:
 Meklēšana:
 





Aktuālā aptauja
Kurās Rīgas centra ielās vajag velojoslu?
Brīvības
Čaka/Marijas
Valdemāra
Elizabetes
Lāčplēša
Stabu
Visās minētajās
Nevienā
Cits variants (ierakstiet komentārā)
 
(varat balsot reizi dienā)
aptaujas rezultāti »
iesaka veloriga.lv


Kā pareizi pieslēgt velosipēdu. Statīvu veidi un video!




Saulkrastu velosipēdu muzejs



Velosipēdu muzejs Krievijā!

 
 



Andris Lūsis: "Ar velosipēdu braukt ir forši, neatkarīgi no tā, cik tam ir riteņu"

Ziņa publicēta: 19.03.2014 19:50
Andris Lūsis pārvietojas ar pieaugušajiem paredzētu trīsriteni, jo pēc otrā insulta radušies nozīmīgi kustību traucējumi. Andrim trīsritenis kalpo ne tikai kā aktīva dzīvesveida nodrošinātājs, bet arī kā fizioterapija. Kā atzīst riteņbraucējs, braukšana ar velosipēdu ir lieliska neskatoties uz to, cik tam ir riteņu.

Par pārvietošanos ar trīsriteni, Andris stāsta: „Kustību traucējumu dēļ, patstāvīgi pārvietoties bez palīglīdzekļiem nevaru, tādēļ izmantoju rollatoru vai ratiņkrēslu. Ar to palīdzību varu nokļūt līdz automašīnai vai sabiedriskajam transportam. Jāsaka, ka invalīdiem ar automašīnu pārvietoties ir samērā dārgi, turpretī sabiedriskajam transportam ir vairāki mīnusi. Piemēram, rīta stundās transportā ir daudz cilvēku un ar šiem palīglīdzekļiem tajā iekļūt ir visai problemātiski. Arī sabiedriskā transporta vadītāji ir dažādi – tie mēdz neprecīzi piebraukt pie pieturas, transportu vada ar uzrāvieniem, kā rezultātā ratiņkrēsls slīd pa salonu. Lai no visa tā izvairītos, esmu sācis pārvietoties ar sev visērtāko transporta līdzekli – trīsriteni. Jāpiebilst, ka pilsētu pārzinu labi un maršrutus plānoju tā, lai izdotos apbraukt grūti izbraucamās vietas. Ikdienā pārvietojos viens, neizmantojot citu palīdzību, bet, ja rodas kādas tehniskas problēmas, ko pats nespēju novērst, vienmēr apstājas kāds velosipēdists un palīdz. Velosipēdisti ir draudzīgi, un nekad nav nācies saņemt atteikumu.

Kad biju vesels, man nebija velosipēds un par to īpaši nepārdzīvoju, taču tagad saprotu, ka ar velosipēdu braukt ir forši, neatkarīgi no tā, cik tam ir riteņu. Manā gadījumā, šis pārvietošanās veids kalpo arī kā fizioterapijas kurss. ”

Par infrastruktūras piemērotību, pārvietojoties ar trīsriteni, Andris stāsta: „Dažas apmales ir problemātiskas un uz ceļa dažkārt ir iebrukušas kanalizācijas akas, mētājas nolauzta ceļa zīme vai kas cits. Par šīm vietām nosūtu e-pastu uz Rīgas domes Satiksmes departamentu un darbinieki šīs vietas apseko. Kad situācija ir noskaidrota, man tiek paziņots, kad tiek plānotas izmaiņas un notiek labošanas darbi. Zinu, ka ar trīsriteni Rīgā brauc vēl divi invalīdi, taču Latvijā tādi ir aptuveni 60, no kuriem visaktīvākie ir dobelnieki.”

Runājot par apstākļiem uz Rīgas dzelzceļa pārbrauktuvēm, tiltiem un gājēju pārejām, riteņbraucējs apliecina: “Bieži vien šīs vietas mēdz būt grūti izbraucamas Piemēram, dzelzceļa pārbrauktuve uz Cēres ielas pie BA “Turība” stacijas ir neizbraucama augstās bardūras un šaurā trotuāra dēļ, tādēļ braucu pa auto joslu. Pari gājēju pārejām braucu nenokāpjot no velosipēda – ātrie gājēji aiziet pa priekšu, lēnās tantiņas apdzenu. Protams, tās iet ietvei pa vidu un, ja dodu brīdinājums signālu, sākas neapmierinātība – viņa esot gājējs un riteņbraucējam šeit neesot vietas. Tantiņām ir grūti saprast, ka arī uz ietves jāievēro ceļu satiksmes noteikumi un te var būt velosipēdists. Turklāt, jāņem vērā, ka man un man līdzīgajiem uzkāpšana nokāpšana no velosipēda sagādā grūtības un prasa spēkus. Ir arī pozitīvie piemēri - gājēju pāreja uz Robežu ielas, kur uzlikti šķēršļi, ir izbraucama, taču rodas grūtības dēļ plāksnēm, kuras izvietotas pāri dzelzceļam. Esmu braucis arī pāri viaduktiem. Piemēram,Altonovas ielā ar trīsriteni var pārbraukt pāri, bet, ja pretī brauktu kāds, tad apgriezties vai palaist garām būtu neiespējami.”

Andris piedalās arī dažādās sacensībās – viņš bijis pirmais Latvijas pārstāvis, kas piedalījās Pasaules Kausa sacensībās ar trīsriteni (pilnu rakstu lasi ŠEIT).

Par dalību tajās, Andris stāsta: „Diemžēl, ziemā lauzu savu mazkustīgo kāju, kā dēļ bija jāpiedzīvo ilgs atveseļošanās process. Taču tagad treniņi ir atsākti un esmu gandrīz gatavs piedalīties sacensībās. Latvijā neeksistē velosacensības ar trīsriteņiem un piedalīšanās UCI Para -cycling sacensībās maksā tādu sīkumu, kā naudu... Piedalījos arī 2013. gada Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā Siguldā. Tautas brauciens bija 36,5 km garš un biju vienīgais invalīds, kurš uzdrošinājās piedalīties. Jāsaka, ka nebūt nebiju pēdējais.”

„Cilvēkiem ar kustību traucējiem nav pārāk daudz iespēju nodarboties ar aktīvu dzīvesveidu. Nevaru spēlēt ratiņbasketbolu, ratiņtenisu, sēdvolejbolu u.c.,” ironizē Andris. „Kad atsāku kustēties, izmēģināju vairākus sporta veidus. Sākumā centos braukt ar parasto trīsriteni, bet tas šķita pārāk lēns. Vēlāk, ar paziņu palīdzību, izveidojām sporta trīsriteni, ar kuru braucot sapratu, ka man tas kļūst arvien saistošāk. Es ļoti priecātos, ja šāda veida braucēju kļūtu arvien vairāk,” stāsta riteņbraucējs.

Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds, Uzvārds:*
e-pasts:* (netiek publicēts)
Aprēķiniet: 9 + 3 =




Preses relīzēm, paziņojumiem, cita veida informācijai:

Ziņojiet par jaunumiem


Partneri un draugi
 »
Top.LV