Pēc divu dienu lietavām atkal ir uzspīdējusi saule un tādu vakaru būtu grēks nosēdēt mājās, tādēļ jau pa dienu kalu plānus, kur ar velo došos pēc darba. Nekur diži tālu ne – uz kādu stundiņu pusotru, kas nozīmē - ne vairāk par 20-25 km.
Virziens Jugla, Biķernieki, Mežciems jau pa bišķim pabraukāts, gribas pamēģināt ko citu. Iedvesmai pašķirstīju jauno Rīgas domes veloceļvedi un nolēmu palūkoties, kas tad īsti slēpjas zem veloceliņa ar nosaukuma „Ķengaraga promenāde”. Žēl tik, ka garumā vien nepilni trīs km, tādēļ ieplānoju klāt lielāku apli – gar krastu līdz Zoomam, tad pa Maskavas, Krustpils, Rencēnu līdz Lubānas un kādu līkumu vēl pa Pļavniekiem.
Tā kā dzīvoju Pļavniekos pavisam netālu no Lubānas ielas, šķita, ka nokļūšana līdz Ķengaragam jau problēmas nesagādās – jaunais tilts taču nāk komplektā ar glītu veloceliņu gar malu, tā vismaz šķiet, braucot ar auto pāri.
Jā – sākums Lubānas ielas galā pirms Slāvu tilta arī izskatās daudzsološs, bet tad aiz Azura bez nekādām norādēm, kur jādodas tālāk, atduros pie ielas ar žogu, aiz kura vīd dzelzceļš, otrā pusē. Sajūtos matu krāsai atbilstoši blonda, apmetu loku pa Azur stāvlaukumu un saprotu, ka vienīgais ceļš pāri dzelzceļam ir pa tiltu, bet vienīgais ceļš uz tiltu ir nevis smuki uzrullēt pa kādu no uzbrauktuvēm, bet gan pa trepēm vai ar invalīdiem paredzēto liftu. Uzmetu veļuku plecā un brienu augšā. Otrā pusē šīs darbības nav jāatkārto – tur projektētājiem ir atradusies arī vieta nobrauktuvei.
Tālāk jau viss vienkārši – tepat ap stūri Maskavas iela un Ķengarags. Noriskēju nevis pa Maskavas ielu doties līdz Ķengaraga ielai un tad Daugavas virzienā, kas garantēti novestu līdz veloceliņam, bet gan paralēli Dienvidu tiltam pa leju uzreiz līdz Daugavai, kam, vismaz tā pēc kartes izskatījās, vajadzētu aizvest līdz ielai, nevis izbeigties kaut kur neparedzami pirms tam. Šoreiz man paveicas un gar Daugavmalu tiešām ir iela, kas gabaliņu tālāk noved līdz veloceliņa sākumam.
Uzreiz top skaidrs, ka šī vieta ir ļoti iecīnīta pastaigām, skriešanai un izbraukumiem – veloceliņš mudž no pārīšiem, ģimenēm, suņu staidzinātājiem un vienkārši cilvēkiem, kas bauda sauli Daugavas krastā. Un ne tikai saule un skats uz Daugavu te ir ko baudīt – visa upmala glīti sakopta, ar soliņiem un pat putnu vērošanas torni otrā celiņa galā. Tēlus promenādē var sastapt visdažādākos – pensionārus, visticamāk no tuvējām mājām, kas lēnā solī bauda pastaigu, ģimenes ar dažāda vecuma un izmēra bērniem – gan tādiem, kas godīgi iet pa gājēju pusi, gan tādiem, kas tenterē pa velosipēdiem atvēlēto ar savām kājelēm vai kādu braucamrīku, pārīšus romantiskās vai vienkārši draudzīgās pastaigās devušos, pa kādam sportiskākam braucējam vai skrējējam, darba ļauži, kas pa taisno no biroja vēl pirms saules norietēšanas devušies lēnā pastaigā, pļāpīgas tantes, kas šur tur piemetušās, lai apmainītos pēdējām klačām, lēnos veloripinātājus nošļukušās trenuškās vai, tieši pretēji, velobraukšanai overdressed cacas un tā var turpināt vēl un vēl. Hipsterveidīgos, ko šad tad manu uz Brīvības ielas celiņa, gan neredz, laikam ne tas rajons.
Promenādes biezais baudītāju slānis gan apgrūtina tādu naskāku ripināšanu un ik pa laikam nākas gandrīz pilnībā piestāt, lai netrāpītu kārtējam mazulim. Suņi atšķirībā no bērniem gan te tiek staidzināti ļoti godīgi – pavadās un nevienam netraucējot.
Arī tiem, kas grib Daugavas tuvumu izbaudīt ne tikai staigājot vai braucot, Ķengaraga promendādē ir kur palikt – soliņi, upmalas zāliens vai zāliens riņķī Ķengaragam dīķim ir apdzīvojams pēc savas patikas un gaumes.
Ne īpaši garais celiņš zem mana velo riteņiem drīz vien izbeidzas un lūkojos, vai tālāk gar krastmalu kaut kur tieku. Pēc kartes varēja saprast, ka kaut kādas takas tur ir, bet realitāte reizēm mēdz atšķirties. Meitene ar velo un suni pavadā pabrauc garām pretējā virzienā, tādēļ nospriežu, ka kaut kādam ceļam jābūt. Taka sākumā pavisam šaura, bet pēc brīža paliek arvien platāka un pārtop nežēlīgi akmeņainā ceļā. Kad satieku pirmo noparkoto auto ar attiecīgi zaļumos piknikojošu kompāniju netālu, nospriežu, ka, ja jau mašīna līdz šejienei tikusi, ceļam jābūt izbraucamam. Kratos (vārda burtiskā nozīmē) pa ceļu un mašīnu un piknikojošo jauniešu kompāniju, lielākoties, slāviskas izcelsmes pavisam stereotipiski bruņotas strīpainās trenušākās, ar vodkas un cepamas gaļas/desas krājumiem un bumsi, bumsi mašīnā, kļūst arvien vairāk. Šaurais dubļainais un akmeņainais ceļš pagriežas prom no Daugavas un vijas cauri drūmam, šķiet, visai pamestam dārziņu kvartālam.
Ceļš drīz vien atkal maina virzienu, dārziņi izbeidzas un priekšā ieraugu betona žogu. Un turpat blakus arī ieeja Ķengaraga suņu apmācību laukumā, kur ar saviem suņiem mēdz darboties man pazīstami suņinieki. No pāris pie ieejas noparkotām mašīnām neviena nešķiet pazīstama, tādēļ iepazīšanos ar laukumu atlieku uz citu reizi.
Pēc kartes zinu, ka ceļš tālāk ved uz Zoomu, tam gar pakaļpusi pa ieliņu gribu pabraukties uz priekšu paralēli Maskavas ielai, kas gan izrādās nav laba doma, jo sākumā daudzsološi gludo asfaltu ātri vien nomaina caurumains betona ceļš, kas labošanu nav redzēji, šķiet, kopš tā izbūves.
Gar K-rautu tieku ārā uz Maskavas ielas un turpat netālu jau krustojums ar Krustpils ielu. Kaut tā ir visai pašaura un bez ietvēm gar malu, braukšana nesagādā problēmas, jo satiksme nav īpaši intensīva. Rajons visai padrūms – nelielas privātmājas mijas ar industriālām celtnēm un, tuvojoties Pļavniekiem, dzīvojamās mājas gandrīz pilnībā nomaina ražotnes un noliktavas. Kad jau šķiet, ka esmu paskrējusi garām vajadzīgajam pagriezienam, nonāku pie Grindex ražotnes un turpat aiz tās arī ir pagrieziens uz Rencēnu ielu, kur viena aiz otras rindojas noliktavas un gar malu stiepjas siltumtrase.
Mans mērķis ir nevis apbrīnot milzonīgās spožās trubas ielas malā, bet paskatīties, kāds ir mežiņš turpat blakus – tam cauri iet vairāki celiņi. Mežiņš sākas ar burvīgu bērzu birztalu un odiem, tālāk tas pāriet jauktā priežu un lapu koku mežā. Ātri vien izbraucu cauri ar secinājumu, ka kaut kad ir vērts atgriezties papētīt tālāk.
Izbraucu uz Lubānas ielas un pirms mīšanas mājup vēl izmetu nelielu loku līdz vēl vienam mežainam pleķītim – tam, kas blakus nepabeigtajam Keldiša ielas galam pretī Pļavnieku kapiem. Tuvāk Lubānas ielai ap mežiņa takām cieši saauguši brikšņi un braucot jāuzmanās ne tikai no seguma nelīdzenumiem, bet arī, vai kāds pēkšņi neiznirst pretī, jo takas šauras un nepārredzamas. Tuvojoties dzīvojamo namu masīvam, brikšņi atkāpjas, koki paliek skrajāki un mežiņš pārtop gandrīz tipiskā priežu mežā. Tomēr atšķirībā no tukšā meža blakus Rencēnu ielai (satiku tikai vienu sievieti ar čivavu), šis ir biezi apdzīvots – jaunieši savākušies kompānijās izklaidējas (pieļauju, ka ne ar mammas līdzi dotās tējas dzeršanu), suņu saimnieki staidzina savus mīluļus, mammas ar bērniem pastaigājas. Kopējā sajūta gan nemudināja te atgriezties.
Tiku laukā no meža un devos mājās. Nobraukti gandrīz precīzi 20 km.
Pārpublicēts no http://ievish.posterous.com/no-upmalas-romantikas-lidz-industrialismam
