Janvāra pirmajās dienās plašu ažiotāžu izraisīja velobraucēja Jāņa Pļavinska publicētais stāsts par saviem mēģinājumiem vest sabiedriskajā transportā salūzušu velosipēdu. Izrādās, klavieres un ledusskapi pilsētas sabiedriskajā transportā pārvadāt nav aizliegts, bet velosipēda detaļas - tikai kārtīgi paslēptā veidā.
Publicējam Jāņa rakstīto:
- Es, Jānis Pļavinskis, ar velosipēdu braucu, gadus gandrīz 30. Iet jau septītais gads kā esmu izveidojis velosipēdu nomu - sākumā Jūrmalā, Ķemeros, pēc tam kopā ar sabiedrotajiem arī citviet Latvijā, un apmēram trešais gads kā esmu pievērsies velo drošības jautājumiem piekrītot būt par Velobraucēju drošības un izglītības fonda valdes locekli, kā arī realizējot virkni pasākumu velosipēdu zādzību apkarošanā. Citiem vārdiem, esmu ieinteresētā un iesaistītā puse virknē ar velosipēdiem, to lietošanu un drošību saistītu jautājumu.
Esmu arī lietas kursā par, manuprāt, bet tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, pilnīgi idiotiskiem RP SIA Rīgas satiksme (ievērojiet - ne Rīgas Domes!) noteikumiem Nr. INA-NOT/2011/5 Velosipēdu pārvadāšanas kārtība sabiedriskajos transportlīdzekļos, kas pēc būtības aizliedz velosipēdu pārvadāšanu tūrisma mekas Rīgas sabiedriskajā transportā.
Par minēto jautājumu šajos noteikumos ir teikts:
3. Sabiedriskajā transportlīdzeklī atļauts pārvadāt velosipēdu:
3.1. ja tas ir iesaiņots vai iepakots pārvalkā, kastē, plēvē u.tml. tā, lai nesmērētu citus pasažierus un transportlīdzekļa salonu;
3.2. ja tas kalpo kā tehniskais palīglīdzeklis un ir tieši paredzēts sabiedriskajā transportlīdzeklī esošai personai ar funkcionēšanas ierobežojumiem (velosipēds, kas aizvieto invalīdu ratiņus u.c.) un pilngadīgas personas pavadībā esošam bērnam līdz 7 gadu vecumam (bērna trīsritenis, bērna divritenis u.c.), kas nodrošina to pārvietošanos.
4. Citos gadījumos, kas nav minēti šo noteikumu 3.punktā, velosipēdu pārvadāt nedrīkst.
Rīgas satiksmes likumrades dižgari, droši vien, lai izvairītos no pārpratumiem, pat ir devuši velosipēda definīciju:
2. Par velosipēdiem šo noteikumu izpratnē ir uzskatāmi divu vai vairāku riteņu transportlīdzekļi vai cita veida mehāniski vai tehniski pārvietojami līdzekļi, kas paredzēti personu (izņemot invalīdu ratiņi) vai lietu pārvadāšanai.
Viss kārtībā - kā teica senie malēnieši, barda lex sed lex - likums ir stulbs, bet tas ir likums, līdz ar to - tas jāievēro.
Pagājušā vasarā nācās dzirdēt arī vairākus gadījumus, kad ar lielu skandālu no Rīgas sabiedriskā transporta tika izsēdināti sabiedrības, iespējams, vismazāk aizstāvētās daļas pārstāvji - jaunieši, kas mēģināja tajā pārvadāt savus kāda iemesla dēļ salūzušos velosipēdus. Nekādi racionāli argumenti par labu tam, ka kopējā labuma dēļ gadījumā, ja citas iesaistītās puses, piemēram pasažieri, nepiebilst no likuma varētu izdarīt izņēmumu, nestrādāja, jo Rīgas satiksmē strādā pēc stroibata prioncipa - ir teikts rakt no šejienes līdz pusdienlaikam un mēs rokam, par parējo neko nezinām un neatbildam.
Nu, ko tur gausties - ir kā ir neatkarīgi no tā, ko par to domāju es.
Kā gadījās, kā ne, tieši 2012.gada 3.janvāra vakarā es Rīgas centrā kaut kur uzdūru pakaļējo riepu. Vēl kādu laiku pabraucu ar pusmīkstu, bet bija skaidrs, ka līdz ceļojuma galamērķim Imantā netikšu, tāpēc pagājis kājām no t/c Olimpija, kas pie Vanšu tilta, līdz sabiedriskā transporta pieturai Baldones ielai uz Slokas ielas (jo tur pietur gan tramvaji, gan autobusi) nolēmu izmantot Rīgas satiksmes pakalpojumus.
Zinot visu augstākminēto situāciju, respektīvi to, ka velosipēdu kā vienu veselumu pārvadāt ir aizliegts un ka mēģinājumi to darīt Rīgas pilsētā tiek apkaroti aktīvāk kā korupcija vai kontrabandas cigarešu tirdzniecība, nemaz nerunājot par velosipēdu zādzībām, sapratu, ka nāksies vien man vest velosipēda rezerves daļas - rāmi ar tam pievienotām dažādām detaļām, sēdekli ar sēdekļa stuti, sēdekļa stutes savilcēju, priekšējo ratu - respektīvi kaudzi viskautkā, ko nekādi noteikumi vest neaizliedz (citējot autobusa vadītāju - "ved kaut vai klavieres").
Nu, īsti nezinu, vai maršruta Nr.41 autobusa ar borta numuru xx112, kurš pienāca pieturā drusku pēc desmitiem, vadītājam bija sāpīgas mēnešreizes vai zeķes spieda, vai kā krievi saka жаба довила, vai vienkārši uz kašķi vilka, bet šoferītis izdomāja paziņot, ka velosipēdu pārvadāt aizliegts un ka man esot jāaizkāpj.
Es, protams, kāpt nekur negrasījos, jo kāpēc gan lai es to darītu, "nopīkstināju" savu e-talonu un tūlīt, lai nekavētu pagastu, aizdevos pie šoferīša un klusiņām viņam paskaidroju, ka tas tur nav velosipēds, bet gan velosipēda detaļas un ka visi būs dikti priecīgi, ja mēs bez liekas kavēšanās dosimies ceļā. Nu, šoferītis vai nu nesaprata valodu vai tiešām bija dikti īgns pēc dabas, bet pastāvēja uz savu, ka viņaprāt tas esot velosipēds un ka viņš nekur nebraukšot kamēr es nebūšot izkāpis.
Tā kā pēc negaras viedokļu apmaiņas mēs bijām palikuši katrs pie sava, lai izregulētu situāciju, šoferītis izsauca savu apsardzes dienestu un mēs ar viņu diskutēt par šo tēmu beidzām.
Kā izrādījās, Rīgas satiksmes apsardzi nodrošina KOBLENZ drošība. Jāgaida viņi bija gan kādas minūtes 15, varbūt pat 20. Labi, ka to, cik "raiti" viņi ierodas, nezin huligāni, jo ar šādu apsardzi bez naudas vēlos ziemas vakaros var palikt viens divi.
Ieradās divas ekipāžas- Nr.12 (v/n HK 5208) un Nr.19 (v/n HP 4413). Vienā laikam bija kaut kāds vecākais - vārdā Viktors ar plastmasas kareklu, ar numuru 538 kaklā.
Apsardzes puiši kopumā bija sakarīgi, aprunājāmies laipni, bez asumiem, taču arī viņi pastāvēja uz to, ka tas, ko es esmu iekrāvis autobusā, esot velosipēds. Es viņiem darīju zināmu, ka ar tādu attieksmi situācija neatrisināsies un piedāvāju, ja tas ir velosipēds, vienam no viņiem aizbraukt ar to līdz Imantai apsolot, ka, ja viņiem tas izdosies, es visu ceļu noskriešu līdzi. Viņi nepiekrita.
Pēc tam viņi, protams, ķērās pie problēmas risināšanas ar vienīgo paņēmienu, ko viņi acīm raugot pieprot pietiekami labi- spēka. Pietiekami kulturāli (nekādu pārmetumu) izkrāva no autobusa mani, manas velosipēda detaļas, autobus tūlīt aizbrauca, bet man piedāvāja turpināt ceļu kājām.
Protams, ka es psmaidīju un teicu, ka tā vis nebūs un ka viņi var nemaz nebraukt prom, jo es kāpšu iekšā nākamajā transportlīdzeklī, kas atnāks, tāpēc, ja vien viņi nevēlas paši mani vest uz mājām, viņiem vajadzētu drusku atspringt un ļaut man ar manu bagāžu braukt kur es vēlos.
Pa to laiku viņi, respektīvi KOBLENZ drošīiba caur savu ugunsdzēsības pulti bija palūguši izsaukt municipālo policiju, savukārt es pa starpu sarunai, kamēr mani sēdināja laukā no autobusa, uzzvanīju uz 112 un palūdzu savienot ar tiem, kas atbild par Rīgas pilsētas Kurzemes rajonu. Mani savienoja ar Rīgas reģiona, laikam, pārvaldi.
Telefonsaruna ar Rīgas reģiona pārvaldes dežurantu (šķiet, Sprukalis uzvārdā) ir atsevišķa stāsta vērts - es viņam (daudz īsāk, nekā te aprakstīts) apstāstīju situāciju un palūdzu, lai atsūta kādu dežurekipāžu izregulēt. Viņš it kā nesaprata, kas tur ir par problēmu un palūdza pārstāstīt vēlreiz. Nu, es atkal divos teikumos izstāstīju. Kaut kādā brīdī stāstā parādījās tas, ka apsardzes darbinieki mani izsēdināja no autobusa, kas tad nu bija tā kā mana sašutuma viens no iemesliem, uz ko Sprukaļa kungs man uzdeva jautājumu, kas mani uz sekundēm divām iedzina nelielā samulsumā - viņs pajautāja: "Ko tad jūs kāpāt?" Es tā, lieku reizi ievilcis gaisu, atbildēju apmēram, ka nu it kā nebūtu bijis diez ko prātīgi stīvēties pretīm trim apsargiem, jo nez vai kādam būtu labāk, ja situācija eskalētos līdz sasistiem logiem, deguniem un salauztām durvī, uz ko, un tā ir programmas nagla, tas policists mani pamācīja, ka viņš jau nu manā vietā nekur nebūtu kāpis. Tanī brīdī es drusku aizgāju pa gaisu un darīju viņam zināmu, ka neba viņam būs man pauri jāt un regulēt ko un kā man darīt, uz ko izpelnījos cilvēka sašutumu par to, ka es it kā kaut ko ne tā esot pateicis, Lai vai kā, saruna ar Rīgas reģiona pārvaldes dežurantu neizdevās un es, noskaidrojis, ka KOBLENZ drošīiba arī ir izsaukusi policiju, sāku tad nu gaidīt tos.
Ilgi nebija jāgaida (noteikti mazāk kā apsardzes firma) kā ieradās pašvaldības policijas ekipāža aš piecu cilvēku sastāvā, kas, noklausoties stāstus par notikušo, bija neizpratnē par to, kāpēc viņi ir atsaukti, pabārās uz visiem par to, ka izsaukums pēc būtības ir nepamatots, un aizdevās prom.
Vēl pārmijām pārs vārdus ar Viktoru no KOBLENZ, vienojāmies, ka kājām es uz Imantu neiešu, laika man ir gana, arī viņiem nekur akūti nav jāskrien un es paliku pieturā gaidīt kārtējo autobusu, bet viņi ar abām mašīnām turpat uz ielas nu, laikam, sargāt mani.
Nezinu, vai Rīgas satiksme bija pa iekšējiem sakaru kanāliem izregulējusi aizvest mani mīļā miera labad, vai tā maršruta Nr.41. autobusa, kurā es iekāpu īsi pēc vienpadsmitiem, t.i apaļu stundu pēc šīs epopejas sākuma, šoferītim ar dzimumdzīvi viss bija kārtībā, bet es iekāpu, ar visu savu bagāžu, piereģistrēju (atļaušos norādīt - pa otram lāgam ) e-talonu un mierīgi, nevienu netraucējis un neviena netraucēts, aizbraucu uz turieni, kur man vajadzēja.
Savukārt visus veloentuziastus es kādā brīdī, kad paliks siltāks un nebūs tik slidens, aicināšu piedalīties klavieru pārvadāšanas pasākumā ar Rīgas satiksmes autobusiem, jo, kā es uzzināju, vairs nepastāv gabarītu ierobežojumi vedamajai bagāžai un jebkuru bagāžu drīkstot pārvadāt bez papildus maksas. Izņemot velosipēdu.
Lai visiem izdevies 2012 gads un vienmēr ir kaut kas bagāžā!
Pārpublicēts no:
http://www.diena.lv/latvija/zinas/atgadijums-rigas-sabiedriskaja-transporta-13924423
