"Ir sāpīgi noskatīties, ka Izglītības ministrija jau gandrīz 20 gadus nespēj skolu programmā iekļaut satiksmes noteikumus. Jā, skolā kopā ar to, ka nevajag dzert etiķi un čurāt uz elektrības vadiem, garāmejot tiek pieminēts, kā braukt ar riteni, taču diezin vai tas veido paliekošas prasmes un iemaņas," atzīst TV raidījuma „Zebra” vadītājs Pauls Timrots LV Portālā publicētajā intervijā.
"Vispirms jābūt sarunai ar sabiedrību un ne tikai par radariem satiksmē"
Guntars Laganovskis, LV portāls
26.07.2012
/fragmenti/
- Mazaizsargātie satiksmes dalībnieki – gājēji un velosipēdisti – nezina un neievēro satiksmes noteikumus. Tā pēc pagājušajā nedēļā veikta reida paziņoja policija. Tik tiešām – bojāgājušo velosipēdistu skaits, salīdzinot ar šo pašu laika posmu pērn, divkāršojies. Kādas, tavuprāt, ir šo satiksmes dalībnieku zināšanas par noteikumiem un ceļa?
- Runājot par tendencēm, domāju, ka velobraucēju ir kļuvis daudzreiz vairāk, nekā bija pērn, un divreiz lielāks bojāgājušo skaits ir salīdzinoši neliels rādītājs.
Ja mazaizsargāto satiksmes dalībnieku zināšanas par satiksmes noteikumiem būtu tik kritiskas, mēs nemitīgi saņemtu ziņas par to, ka mūsu tūristi vai viesstrādnieki ārzemēs nemitīgi iekuļas negadījumos uz ceļa. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tātad Latvijā ir vajadzīga labāka satiksmes organizācija un infrastruktūra, nevis cilvēku apmācība iet pa ielu.
- Vai ir atbalstāma prasība obligāto civiltiesisko apdrošināšanu (OCTA) attiecināt arī uz velosipēdistiem?
- Šāda ideja varbūt izklausās ļoti smalki, taču OCTA ir jāpiesaista pie kāda konkrēta transportlīdzekļa. Tādā gadījumā būtu jānosaka obligāta velosipēdu reģistrācija. Kā to izdarīt? Kas to izdarīs? Ne visi velosipēdi ir tik vērtīgi, lai to īpašniekiem būtu liela jēga tos reģistrēt. Ja nevar piefiksēt visus velosipēdus, tad kā gan var pieprasīt dokumentus par OCTA?
- Kā vērtējams savulaik Ceļu policijas atbalstītais priekšlikums par obligātu ķiveres lietošanu velosipēdistiem?
- Šajā jautājumā domas dalās. Velobraucēju apvienība ir pret obligātu ķiveres lietošanu. Būtu jāskatās, cik no bojāgājušajiem velosipēdistiem nāves iemesls ir bijusi galvas sasišana. Bērniem ķiveres lietošana jau ir obligāta, sacensībās arī, bet pieaugušajiem, braucot pa ielu, domāju, var ļaut pašiem izvēlēties – likt vai nelikt galvā ķiveri.
- Cik sekmīgi, tavuprāt, ir iegājusies šogad beidzot atļautā prakse regulējamas gājēju pārejas ar velosipēdu šķērsot braukšus?
- Tas noticis pārāk nesen, praksē vien kopš pavasara, lai izteiktu nopietnus secinājumus. Domāju, ka visumā riteņbraucēji šo jauninājumu kopumā ir uztvēruši. Viss ir procesā un iet uz labo pusi.
- Vai to pašu var teikt par veloceliņiem, kuri arī daudziem ir jaunapgūstams lauciņš?
- Zināmā mērā ar veloceliņiem ir līdzīgi – katru pavasari no jauna mācāmies tos lietot. Gājējiem un velosipēdistiem ir jāiemācās sadzīvot – pirmajiem jāsarod ar faktu, ka priekšroka uz veloceliņa ir ritenim, kurš tur var parādīties jebkurā brīdī, bet velosipēdistiem jāaprod ar to, ka veloceliņi nav īstā vieta, kur braukt sacensību režīmā. Tas ir pierašanas un sadzīvošanas jautājums. Domāju, ka daudz kas šajā procesā ar laiku pašorganizēsies un attiecības uz veloceliņiem sakārtosies.
- Jāatzīst, ne visi velosipēdisti kā labāko izvēlas braukšanu pa veloceliņu, kur rodas konfliktsituācijas ar gājējiem un no pagalmiem izbraucošām automašīnām. Piemēram, Latvijas Riteņbraucēju apvienības vadītājs Viesturs Silenieks dod priekšroku braukšanai pa ielas braucamo daļu un iesaka pat šaurajās Rīgas centra ielās ierīkot īpašas joslas velobraucējiem.
- Velosipēdists tomēr pārvietojas jūtami lēnāk par autoplūsmu. Domāju, ka kavēšanās, ko kopējai satiksmei tādās ielās, kur tas velojoslas metrs ir svarīgs kaut vai tā paša sabiedriskā transporta netraucētai kustībai, varētu tomēr radīt savstarpēju naidu un neiecietību. Ielās ar mazāk intensīvu satiksmi vai vienvirziena ielās, kur pietiek vietas visiem, kā, piemēram, pašlaik Skolas ielā,– jā, bet velojosla Brīvības vai Valdemāra ielā – nedod, Dievs.
- Kādas tendences vērojamas attiecībā uz autovadītāju attieksmi pret velosipēdistiem, kuru skaits strauji pieaug?
- Redzu, ka arvien vairāk autovadītāju ir ar mieru palaist motociklistu, izbrīvēt tam vietu uz ielas, ja ir iespējams. Latvijā ir tūkstošiem velosipēdistu, kas piedalās arī dažādos maratonos un sacensībās, un tai pašā dienā sēžas pie autostūres. Ir skaidrs, ka tādi nebrauks virsū riteņbraucējam uz ielas un vienlaikus šie autovadītāji ir kā mobilie aģenti, kas rāda labo piemēru citiem autovadītājiem. Jo vairāk abpusēji pārstāvēti būs braucēji minētajās transportlīdzekļu kategorijās, jo labāk.
- Ir valstis, kur velosipēdista tiesības cilvēks iegūst jau skolā vispārējās izglītības procesā vienlaikus, protams, apgūstot satiksmes noteikumus. Atkal tuvojas kārtējais mācību gads, bet neko nedzird par to, par ko vēlamības izteiksmē runā jau gadiem - satiksmes drošības sistemātisku mācīšanu, nevis tās elementu apguvi kādu sociālo zinību stundu ietvaros.
- Ir sāpīgi noskatīties, ka Izglītības ministrija jau gandrīz 20 gadus nespēj skolu programmā iekļaut satiksmes noteikumus. Jā, skolā kopā ar to, ka nevajag dzert etiķi un čurāt uz elektrības vadiem, garāmejot tiek pieminēts, kā braukt ar riteni, taču diezin vai tas veido paliekošas prasmes un iemaņas. Riteņbraukšana pilnībā ir atsevišķu skolotāju entuziastu rokās, un maz jau ir tādu bērnu, kas piedalās ar satiksmes drošību saistītos konkursos. Varbūt kāda desmitā daļa skolēnu.
Daudz produktīvāk būtu ieviest atsevišķu pilnvērtīgu drošības mācību, kurā bērns varētu sistēmiski apgūt gan to, kā rīkoties, ja izcēlies ugunsgrēks, sāk silt elektrības vadi, ir iekodis suns vai slīkst draugs, gan visu ar satiksmes drošību un drošu riteņbraukšanu saistīto.
Visu interviju lasiet: http://lvportals.lv/viedokli.php?id=250203
Pārpublicēts ar LV Portāls atļauju. Raksta pirmpublikācija LV portālā "Par likumu un valsti" 2012. gada 26. jūlijā: http://www.lvportals.lv/
Ekrānattēls no portāla.
