Jūrmala aizvien izteiktāk kļūst par spilgtu kontrastu pilsētu - līdzās miljonus vērtām privātvillām skatāmi vēsturiskās apbūves grausti, bet lieliski izbūvēto veloceliņu tīklu papildina dizaineru ar ne mazāku centību veidoti, bet funkcionāli nekam nederīgi un daudzos gadījumos aplami izvietotie velostatīvi.
Jūrmala velobraucējiem patiesi ir ļoti pievilcīga. Uz to ved veloceliņš no Rīgas (kas gan varētu būt labāk sakopts posmā, kas ved caur Babītes pašvaldību, bet tas ir cits stāsts), ceļotājiem ir iespēja kombinēt transporta līdzekļus, līdz kūrortpilsētai nokļūstot ar vilcienu vai auto, tad pārsēžoties uz līdzpaņemtajiem velosipēdiem. Izskatās, ka ir liels pieprasījums arī pēc trijos BalticBike nomas punktos Jūrmalā pieejamajiem divriteņiem.
Teju vai uz visu galveno ielu ietvēm marķēts veloceliņš. Vairs nav manāmi aizliegumi ar velosipēdu braukt gar jūras krastu. Un tas pareizi - šaurā mitro smilšu strēmele gar pašu krastu kalpo kā dabīga promenāde, bet pa sausajām smiltīm, kur mīl zvilnēt brūnās ādas cienītāji, riteņotāji jau tāpat nebrauc un līdz ar to nevienu neapdraud.
Pilsētas mājaslapā pieejama informācija par četriem velomaršrutiem (ja izdodas atrast attiecīgo sadaļu http://www.jurmala.lv/page/379&action=description&t_id=170). Žēl tik, ka nav klāt pievienota izdrukājama karte ar apskates vietu detalizētākiem aprakstiem.
Daudz detalizētāku informāciju par veloceļojumu pa Jūrmalu maršrutiem var atrast BalticBike lapā (http://www.balticbike.com/1474.html) un Velonoma.lv lapā (http://www.velonoma.lv/lv/bulduru-velonoma/marsrutibulduros).
Piedāvātie velomaršruti dod bagātīgu priekšstatu par pilsētas tradicionālo daļu, tās apbūvi, dabu. Pārdesmit kilometrus garā kūrortpilsēta gan, protams, nav viendabīga - Ķemeri no Dzintariem atšķiras kā diena pret nakti - ja Ķemeru centrālajās ielās jūtama pamestība, tad Dzintaru pusē dzīve kūsā kā vecajos labajos gados.
Tāpēc lielāku uzmanību vērts pievērst tieši ārvalstu un arī Latvijas velotūristu iecienītākajām vietām - Jūrmalas Lielajam Magnētam - Jomas ielai un Dzintaru koncertzāles apkārtnei.
Nokļūstot Jomas ielā, bez kārdinošā kafejnīcu piedāvājuma pārbagātības velobraucēja uzmanību piesaista īpaši dizainētie spīdīgie velostatīvi. Izvietoti gan kā barjeras autotransportam, gan dažu kafejnīcu, tualešu un izklaides vietu tuvumā.
Velosatiksme ir modē. Manāma pilsētas vadības vēlme izbūvēt riteņbraukšanai labvēlīgu infrastruktūru, tāpēc dizaineriem pasūtīti skaisti, vidē tīri labi iederīgi velostatīvi, taču... itin nemaz nedomajot par to funkcionalitāti. Vai lieki atgādināt, ka velostatīva galvenā funkcija ir nevis labi izskatīties, bet gan dot iespēju droši (pie rāmja) pieslēgt jebkura modeļa un izmēra divriteni?
Kāpēc tik skarbi? Lūk, daži piemēri teiktā pamatojumam:
Attēlā redzamais divritenis novietots tieši tā, kā to paredz statīva konstrukcija. Tā kā pie rāmja šādi iestutētu velosipēdu pieslēgt visai apgrūtinoši (ar to dzelteno nevisai drošo saslēgu vēl daudzmaz varētu, bet ar U-veida ne), braucamā īpašnieks, daudz nedomādams, pie statīva pieslēdzis vien priekšējo ratu. Tad, lūk, šādi pieslēgtu divriteni zaglis (pat ne īpaši prasmīgs) var nozagt aptuveni 5 sekundēs - atslogojot priekšējās bremzes trosīti un noskrūvējot saslēgto ratu. Tad atliek vien uzsēsties uz cita divriteņa, ar vienu roku pieturēt paceltu nozagtā rāmi, lai dakša neskar zemi un... kā saka, ķer nu vēju...
Tie, kam rūp velo drošība, protams, meklē veidu, kā pieslēgt savu braucamo droši pat pie šādas aplamas konstrukcijas. Tas prasa zināmu izdomu un ir vēl viens apliecinājums tam, ka "mākslas" vietā varēja uzstādīt normālus augstā tipa apvērstā U-burta veida statīvus. Nu, vismaz tādus, kā redzējām pie Swedbankas (skatiet šī raksta beigu daļā).
Vēl viens dizaina brīnums (tiesa, velosipēdistu īpaši nesaprasts un neiecienīts) skatāms pie Jūrmalas muzeja Lienes un Tirgoņu ielas stūrī Majoros. Svaigs, no dizaina viedokļa neslikts metāla objekts. Laikam domāts kā divriteņu stāvvieta, taču atkal sanācis ar ļoti vājām pieslēgšanas iespējām (lai pieslēgtu pie rāmja, velosipēds jāatslej no sāna, bet tad ir vieta vien dažiem velosipēdiem). Ieguldīts darbs un izdoma to radot, droši vien arī paprāvi līdzekļi, bet bez atkal jēgas...
Šī konstrukcija varētu būt ļoti sekmīgi izmantojama vienīgi kā soliņš. Nemaz ne sliktāks kā blakus kvartālā pie Horna dārza (nākamajā attēlā).
Soliņi, velosipēda drošai pieslēgšanai, protams, ir galīgi nepiemēroti. Tāpat kā vairāki Jomas ielā manītie arhaiskie "šķīvju žāvētāji".
Kā jau daudzviet Latvijā, arī šajā Jūrmalas daļā manāma ļaužu pretrunīgā vēlme izdabāt velosipēdistiem (būt modernam) un vienlaikus lieki netērēties. Nopērk lētāko konstrukciju, ko tirgotāji nodēvējuši par velostatīvu, un jūtas sabiedrības labā labu darbu paveikuši, nemaz nedomājot par to, kā jutīsies, kad viņu klientu braucamais tiks nozagts turpat no durvjupriekšas.
Ne velti daudzi Jūrmalas viesi savus divriteņus atstutē savā tiešā tuvumā. Tā jūtas drošāk. Ja kāds mēģinās nozagt, varēs tūdaļ pieķert un sadot pa ausi! Bet, vai tas ir risinājums?
Par velostatīvu izvietojumu pilsētastēviem vispār varētu veselu lekciju nolasīt! Nu, nav velosipēds nekāds auto, ko noliek stāvvietā un staigā apkārt. Riteņbraucēji ir tendēti braukt līdz galamērķim un atstāt braucamo tam iespējami tuvu. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka ielu galos, no kafejnīcām un veikalu ieejām patālu izvietotie statīvi pārsvarā patukši, bet velosipēdi manāmi kafejnīcās atstutēti pie galdiņiem, vai vēl sliktāk - nepieslēgti atstāti pie veikaliem, uz brīdi ieskrienot iepirkties. Cerībā, ka nenozags. Bet, ja nu...
Lai nepaliktu iespaids, ka viss ir galīgi slikti, šo apskatu noslēgsim ar vienu labo piemēru. Faktiski - paraugu, kā rīkoties pilsētai, veikalu, iestāžu, kafejnīcu īpašniekiem. Lieliska, dizainiski lakoniska velostāvvieta četru braucamo pareizai (drošai) pieslēgšanai manāma Dubultu prospekta un Baznīcas ielas stūrī pie Swedbankas. Klasisks drošas velonovietnes dizains, bez pārspīlējumiem. Un gan jau ne tik dārgs kā Jomas ielā manītie.
P.S. Cienījamie lasītāji! Jums ir iespēja papildināt šajā apskatā pausto, iesūtot arī savus viedokļus un foto.
