Šis ir stāsts par to, kā trīs piedzīvojumu meklētāji laikā no 6. - 20. aprīlim ar velosipēdiem devās no Barselonas uz Andoru, Franciju, Itāliju, un Monaco. Brauciens cauri piecām valstīm, kurā piedalījās Iļja Sinagins, Jānis Romanovskis un Arnis Kļaviņš, ieguva nosaukumu "Just5". Kā stāsta Ilja, reizi gadā, kamēr mūsu platuma grādos aktīvā velo un tūrisma sezona vēl tikai gaidāma, ceļabiedri, dodas uz dienvidiem. Gala mērķi tiek izvēlēti pēc trim principiem – tālākais tiešais lidojums uz dienvidu pusi, kalni un citi apskates un ceļojuma objekti aptuveni 1000km garumā, kā arī tiešais lidojums atpakaļ no vietas, kam nav obligāti jābūt starta vietai. Ceļojumā tiek pavadīts ierobežots laika posms , kā arī tiek tērēts ierobežots budžets, kas palīdz pieturēties pie plānotā, lai arī kas notiktu pa ceļam.
Pusgada garās gaidas pēc ceļojuma nu sākušas piepildīties. Rumaks sagatavots, mantas ievietotas velosomās, viss ir gatavs startam. Pamazām parādās arī uztraukums, taču gatavošanās nekad nevar būt pārāk ilga, jo katrā ceļojumā gadās kāda situācija, kurai jābūt gataviem.
Šoreiz JUST5 programmā ir tūre cauri piecām valstīm – startēsim Barselonā Spānijā, turpināsim Pireneju kalnu smailē Andorrā, līdz nonāksim Dienvidfrancijas plašumos, Monako un Itālijā.
Pirmā diena. Viss var sākties
Rīts, kuram gatavojāmies cauru nakti, nu ir pienācis. Pēdējās atvadas pa ceļam, visi braucēji ierindā un dodamies uz lidostu. Pirmais nelielais pārbaudījums – uztraucāmies, vai svars nebūs pārāk liels un vai būsim visu pareizi sapakojuši. Bet iepriekš gūtā pieredze lieki noder un veiksmīgi esam "on a board". Pēc vairāk kā trīs stundas garā lidojuma atveras lidmašīnas durvis un sajūtam siltumu, vasaras smaržu. Līdzi paņemtās bērzu sulas garšo īpaši labi, kad esi citā pasaules malā. Velosipēdi un mantas ir sapakotas un esam gatavi ceļam. Pēkšņi attapāmies, ka aizmirsts viens no ceļojuma galvenajiem atribūtiem - valsts sarkanbaltsarkanais karodziņš, kas vienmēr ceļojis līdzi...
Ceļš no Barselonas lidostas vijās pa diezgan blīvu un līkumainu veloceļu tīklu, ko arī izmantojam. Pirmie iespaidi liecināja, ka spāņi ir atvērti, izpalīdzīgi un cenšas kaut ko ieteikt pat tad, kad to īsti neprasa. Pievarot pirmo stāvo kalnu, cerībā tikt uz pilsētas centru, atduramies pret bāku un strupceļu. Izbaudot skatu uz ostu, diemžēl ir jābrauc lejā. Vēlā vakara stunda un apskatāmā pilsēta iedvesmoja pirmajam nakts braucienam. Tā arī darījām - viena piepilsēta nomainīja otru, taču pagaidām nebija ne miņas no naktsvietas. Acis pamazām veras ciet, jo pēc Latvijas laika ir jau tuvu četriem no rīta. Kārtējā "vieta" urbānā vidē tiek izbrāķēta, bet pēc dažiem kilometriem nolemjam palikt lielceļu viadukta nelielajā koku pudurī, kur vieta bija sausa, tikai tās mašīnas - no visām pusēm... Protams, pat nepaspējuši iekārtoties guļammaisos, visi ceļotāji bija aizmiguši...
Otrā diena. "Nesasniedzamais Montserrat"
Rīts pienācis ļoti ātri - jau septiņos mašīnu rūkoņa un šoferu skatieni lika celties un doties, jo arī saule pamazām kļuva arvien karstāka. Laipnais policists, piebraucot ar savu mocīti, skaidrajā spāņu valodā diezgan precīzi norādīja, kur meklēt veloceļu, lai nonāktu Montserratas klosterī, kur arī devāmies. Jā, veloceliņi šeit ir attīstīti, ne vienmēr tie ir asfaltēti, gludi, brīžiem ved pa upes izžuvušām gultnēm, bet ved... Vairāki mūsu mēģinājumi padarīt ceļu interesantu braucot/ejot pa svētceļnieku takām cieta neveiksmi, jo atdūrās pret neuzbraucamām nogāzēm. Mēģinājumi braukt pa ceļu arī bija neveiksmīgi un pēc kārtējā vairāku simts metru kāpuma, nolēmām braukt augstāk, lai apskatītu klostera mūrus no malas.
Vēlāk ceļš gāja caur tukšiem un klusiem miestiem, kur lielāki nobraucieni mijās ar mazākiem. Te tapa arī ātruma rekords "ar somām"- 76km/h. Iepriekš negulētās nakts dēļ, pastiprināti pievērsām uzmanību naktsvietas meklējumiem. Vieta pie upes bija kārdinoša, taču nesasniedzama kraujas dēļ. Kā racionāls risinājums šķita palikt kalnā un uz upi aizbraukt vēlāk gan nomazgāties, gan paņemt ūdeni tālākajam ceļam. Pirmais mēģinājums bija arī pēdējais, jo tika saskrāpētas kājas un iestrēgām nepievārējamos brikšņos. Tomēr neatlaidība vienmēr vainagojas ar panākumiem un kalnu upes svaigums nu bija kļuvis par vienu no ceļojuma priekiem.
Vakariņās pagatavojām ceptu vistas fileju sojas mērces marinādē, lapu salātus un griķus, lai uzņemtu ogļhidrātus. To visu mums šoreiz palīdz pagatavot lauku apstākļos Biolite krāsniņa, kas gāzes balona trūkumā mūs glāba no bada, kā arī pie reizes bija iespēja uzlādēt telefonu. Vakaru turpinājām ar Sangriju un protams labu miegu.
Trešā diena. „Augstāk par sevi”
Rītausma. Ar nelieliem pārtraukumiem, ko izraisīja vilcienu dunēšana, rīts pienāca ap 9.00. Neviens no mums nekad iepriekš tik ilgi nebija gulējis, bet, kā rādās, trokšņi un iepriekšējās dienas pārgurums lika par sevi manīt. No rīta pieņēmām visai kļūdainu lēmumu, jo devāmies ceļā, izlaižot dienas svarīgāko ēdienreizi – brokastis. Cēlais mērķis apstāties "nedaudz vēlāk" kā vienmēr nenostrādāja un vēlme ieturēt brokastis pie "Sant Pone" dambja cieta neveiksmi, līdz ar to brokastīs ieturējāmies tikai ar dažiem H5 batoniņiem. Pusdienlaikā ieradāmies gleznainā vietā ar skatu uz kalnu ieleju. Biolite krāsniņa ar sausiem zariem kurās gandrīz bez dūmiem. Vienā mirklī tapa enerģijai nepieciešamā auzu pārslu putra un espreso, kuru visu ceļu vedām sev līdzi. Pēc brīža jau devāmies tālāk un šoreiz ceļš veda augšup. Gludi asfaltētie kalnu ceļi nedaudz atviegloja stāvo kāpumu.
Kārtējā miestā ieraudzījām tūrisma preču veikalu un pavīdēja cerība, ka tur beidzot nopirksim gāzes baloniņu, taču Siesta laiks mūsu plānus izjauca. Arī pārtikas veikals bija slēgts no 13.00 – 17.00, līdz ar to nolēmām pagaidīt, ieturot launaga pauzi. Vietējais pārtikas veikals piedāvāja ne visai svaigu, taču mums nepieciešamu pārtiku, kuru sapakojām somās un devāmies augšup. Lielais svars somās lika par sevi manīt, taču izvēlētais attālums šķita pievarams. Stundu pēc stundas arvien vairāk tuvojāmies sniegotajai kalnu malai, līdz beidzot ieraudzījām zīmi, kas liecināja, ka esam sasnieguši 1650m augstumu. Pavērojot skatus, saģērbāmies un laidām lejā, jo bija iestājies vakars. Nobraucienā gandrīz saskrējāmies ar kalnu stirnām, kas izleca priekšā. Vēl nedaudz zemāk pie 1000m krustcelēm nolēmām pārnakšņot.
Vieta pie upes bija forša, taču tā atradās pie ceļa, tādēļ nolēmām virzīties uz priekšu, līdz iebraucām kempingā, kur samaksājām 15 Eur un palikām mīkstā zālē, bet bez karstā ūdens. Jāsaka, ka tas īpaši nebija vajadzīgs, jo šeit bija kalnu upīte un dzidrs ūdens. Bijām nominuši 100 km un ātri satumsa, tādēļ devāmies gulēt.
Ceturtā diena. „Vieta, kur aizķerās mākoņi”
Rītu sākām ar aizgulēšanos, ko iespējams izraisīja garās Sangria sarunas vai kopējais nogurums. Rīts bija apmācies, tādēļ ar bažām iztēlojāmies Andorras augstumus lietū un sniegos, bet kamēr mēs taisījāmies - rīta saule visus kalnu pelēkos mākoņus izkliedēja. Dienu nolēmām sākt ar grūtībām un uz zīmes ieraudzīto "pista forestall" vienbalsīgi iemainījām pret lauku šoseju. Izkratoties pa kalna meža ceļu sasniedzām pirmo maģisko zīmi 1480m, kas rīta rosmei nebūt nav slikti. Ieturējāmies ar no mājām paņemtām auzu pārslām, citiem gardumiem un gatavojāmies sniegotajām virsotnēm.
Nonācām līdz Bisbad d'Urgen kalna pakājē, no kurienes arī sākām savu augšup ceļu uz Andorra la Vella. Altimetrs rāda 650m, kas nozīmē ka būs jāuzbrauc vismaz 1800m. Laiks mums nav daudz un pēc aprēķiniem galā varētu būt tikai vakarā.
Andorras ieleju sasniedzām bez īpašām grūtībām, ik pa laikam skrienoties ar šosejas braucējiem, kuru bija gana daudz.
Un te tā bija – robežkontrole un pilsēta, kas līdzinās lielam iepirkumu centram - moto, auto, boutique, parfum un daudz citas lietas, kas pilsētai dod dzīvības kņadu. Beidzot mums realizējās viena no neiespējamām misijām - dabūjām gāzes balonu plītiņai, lai gatavot varētu "uz diviem riņķiem". Ieleja pamazām attālinās un par mūsu sabiedrotajiem kļūst maršruta zīmes, kas saliktas ik pēc kilometra un rāda augstumu, atlikušos kilometrus.
Laikam un km ritot, parādījās arvien vairāk slēpotāji – pustukši pacēlāji, trases liecināja par lielo augstumu, un arī vējš arvien palika dzēlīgāks. Garāmbraucēji ar saucieniem un uzmundrinājumiem atbalstīja mūsu ieceri, kas, protams, deva papildu spēku. Asfalts perfekti sauss bet pa malām brīžiem kupenas divu metru augstumā. Lai gan saule vēl sildīja, apstājoties ātri vien varēja sajust patieso temperatūru. Nu jau zīmes sāka rādīt pēdējos kilometrus un 8% slīpumu, kā arī sajutām, ka sniega sega nu jau ir pavisam bieza. H5 batoniņi pazūd arvien ātrāk, jo galvenais ir nezaudēt ritmu.
Beidzot sasniedzām horizontu un 2408m! Ģērbjamies pēc iespējas siltāk jo otrā pusē kalnam, kur saule neiespīd, temperatūra no astoņiem grādiem noslīd līdz pat 3-4 un pie ātruma 60km/h paliek gana vēsi. Izbraucam no augšas jau pulksten 8.00, jo nobrauciens lejā prasa laiku Stundu ilgais nobrauciens ved būs uz Franciju. Altimetrs joprojām rāda 1300m augstumu un sevišķi siltāk nekļūst. Nolemjam vēl pabraukt dažus simtus metrus lejā, lai būtu siltāk, bet jau pēc brīža ieraugām norādi uz kempingu, ko labprāt arī izmantojam.
Kā jau ierasts, kempingā dušas strādā sezonas laikā, bet par laimi trauku mazgātavā atradās karstais ūdens, ko salēju savā "water sack", ko pakarinājām uz koka un nu mums bija karsta duša, kas aukstā vidē šķita ļoti patīkami.
Vakariņas šoreiz gandrīz veģetāras, jo visi veikali šajā kalna pusē bija jau slēgti, bet griķi ar karamelizēto sīpolu mērci arī bija gardi. Vakarēšana nesanāca, jo nebija ne spēka, ne vēlmes, tāpēc operatīvi devāmies pie miera ar lielisku padarīta darba sajūtu. Pamatoti - divas kalnu pārejas (1480m, 2408m) un 115 km ceļa, nav slikti, ņemot vērā, ka priekšā vēl 10 dienas.
Piektā diena. „Rutks un bagete - starts!"
Šis rīts iesākās ar pamatīgu vēsumu. Neskatoties uz to, ka neviens no mums pa nakti nav nosalis, pieceļoties no rīta, rokas un citas ķermeņa daļas ātri vien nosala. Kamēr saule vēl cīnījās ar kalniem, termometrs rādīja +2, taču tiklīdz pirmais saulesstars tika līdz mūsu nometnei, ātri vien kļuva siltāk un jau pēc pusstundas temperatūra bija +20. Biedri atzinīgi novērtēja kempinga priekšrocības un tā kā iepriekšējā dienā paveicām daudz, šodien atļāvāmies palaiskoties. Nesteidzīgās brokastis un protams espreso – viss pašu gatavots. Droši vien, ka mājas apstākļos neviens no mums nav tik saimniecisks, taču šeit katrs mācēja darīt visu.
Kempingu pametām tik pēc 12.00, uzsākot nobraucienu, kura laikā bija fantastiska iespēja vērot ūdenskritumus, klintis un mazpilsētas. Mēreni ripojot lejā bija laiks padomāt, cik no redzētā iespējams iemūžināt, cik iespējams atcerēties.
Vēl nepaspējām nosalt nobraucienos, kā priekšā ieraudzījām zīmi, ka turpmāk 1450m jābrauc uz leju. Lielākās grūtības sagādāja lielais karstums, taču par laimi daudzie strauti un upītes dāvāja ne tik dzeramo ūdeni bet arī veldzēja sakarsušās miesas.
Pēcāk izdevās sameklēt atvērtu miestiņu, kurā varējām papildināt sarukušos pārtikas krājumus. Somas bija pilnas, un ārpusē rēgojās piestiprinātā bagete un rutks, kas mūsu karavānai piedeva šarmu. Tā kā šodien sevišķi nebijām saguruši, priekšā ieraudzījām pāris šosejniekus, ko nolēmām panākt. Tā kā ceļš nedaudz gāja uz leju, mūsu 40kg smagajiem un platajiem riteņiem bija relatīva priekšroka. Braucot turējām ātrumu 35-40 km/h un drīz vien šosejnieki bija panākti. Neizdevās redzēt viņu sejas, kad jau ar žestu piedāvājām pievienoties mūsu grupai.
Tālāk gāja viegli neaprakstāmi viegli un patīkami – gaiss bija ar svaigs un smaržām pilns, ja salīdzinām ar iepriekš pieelpoto. Vakaru noslēdzām pie sen pamestās atpūtas vietas ar skatu uz tāltāliem Andorras kalniem, sniegotām virsotnēm. Pirmo reizi sanāca izbaudīt klusumu, tādu, ka dzird savus sirdspukstus, kur nav kalnu upes šņākoņas, nav autoplūsmas dūkoņas, tik pa retam dzirdams kāds putns un pašalc kāds zvēriņš. Tāds klusums, ka nenāca pat miegs. Bet arī tas saprotams - diezgan īsa diena ar dažām virsotnēm.
Sestā diena. „Caur vīnogu laukiem”
Šo rītu sagaidījām ar putnu dziesmām un sauli, kā arī sniegotās virsotnes sūtīja sveicienus. Brokastīs, protams, kruasāni un kafija ar siltu pienu. Šķiet, ka rīta nobrauciens bija visinteresantākais – slaidās virāžas un līkumi neprasīja bremzēt. Tā vietā veidojām brīžiem asu, brīžiem līganu trajektoriju.
Šeit arī sākās pirmie vīnogulāji, kā jau ceļvedis bija brīdinājis. Pateicoties nu jau līdzenam reljefam, bija samērā plaša vēsturiska programma - apmeklēt Carcassone cietoksni, pamērcēt kājas Canal du Midi un pāriet pāri aizai uz Minerve pilsētu. Braucot cauri mazajiem miestiem, sveicinām uz ielas esošās ļaudis, kas sagādāja smaidu gan viņiem, gan mum. Šķiet, ka francūžiem sveicināt un palīdzēt nezināmiem cilvēkiem ir dabiski.
Neskatoties uz līdzenumu, bijām uzmeklējuši arī pāris paugurus, kuros uzbraukt prasīja nelielu piepūli, taču salīdzinot ar iepriekš pievarēto, tas bija tīrais nieks. Neskatoties uz vīnogulājiem visapkārt, tik pa retai reizei sastapām kādu strādājam uz lauka, līdz ar ko radās jautājums - kas un pa kuru laiku to visu izdarījis.
Nedaudz grēkojot ar ēdienreizēm, kārtīgi sapirkāmies vakariņām. Vairāki neveiksmīgi mēģinājumi atrast naktsvietu atdūrās pret nepārvaramiem brikšņiem vai no visām pusēm pārredzamu lauku. Saulei rietot izvēlējāmies palikt uz bijušā vīnogu lauka. Lai nomazgātos un izmazgātu drēbes upē, bija jāpabrauc lejā, ko izdarījām mēs ar ceļabiedru Arni, kamēr Jānis palika iekārtoties.
Šoreiz vakariņās pagatavojām sautētu cūkgaļas krūtiņu, ravioli ar cukini mērci un tomātu salātus. Klāt piedzērām vīnu un uzkodām gardu sieru. Šajā dienā esam pieveikuši 130km.
Septītā diena. "Kad mājās nav ko ēst.."
Rīts, ka jau ierasts, sākās ar aizgulēšanos, kas, savukārt liecināja par tīri labu izgulēšanos. Brokastis, kā jau parasti mājās sestdienas rītos, cepām olas ar bekonu, uzkodām kādu maizīti un kafiju.
Kārtīgi iestiprinājušies devāmies ceļā. Šodienas plānos tirgus pilsēta Pezena, kur uz katru iedzīvotāju ir 1,5 tirdzniecības vieta un, protams, vīnogulāji, vīnogulāji... Rīta kilometri skaitījās raiti, jo mugurā pūta vējš. Pa ceļam sastapām vairākus šosejniekus un tie visi kā viens bija pensijas vecuma – tā mēs izdarījām secinājumus par labvēlīgo sociālo stāvokli un ekonomiku šajā vietā. Šodien rosība vīnogu laukos bija lielāka, kā iepriekš, neskatoties uz to, ka bija brīvdiena. Apstiprinājās iepriekš apšaubītais ceļveža apgalvojums, ka Lagdogā izaudzē pusi no visām franču vīnogām, kaut gan tā tas varētu būt - tā taču ir dienvidfrancija!
Savā latviskajā pieticībā degustējām tikai vienu Rose vīnu, bet nopirkām gan vīnu, gan dzirkstošo vīnu. Vienā no "Chateau" iegriezāmies gadatirdziņā, kur pēc degustācijas nevarējām nenopirkt Macarons un siera krēmus.
Neskatoties uz līdzenumu un biežajām ēdienreizēm, pēc nobrauktajiem 110km varēja just sagurumu. Tā kā lielās pilsētas paņem diezgan daudz laika, tajās braukt negribējām, un, lai nebūtu jācīnās ar dabu un jāuztraucas par privātumu, nolēmām palikt kempingā.
Tā kā nebijām paguvuši iebraukt veikalā un pārtikas somas bija gandrīz tukšas, ņēmām ārā Rosè aperitīvu kopā ar maizītēm ar avokado un pamatēdienā iestiprinājāmies ar pasta bolonèse. Dienu noslēdzām ar šampanieti, persiku dzirkstošo dzērienu ar sieru un vīģu ievārījumu. Tādas diezgan sestdienīgas sanāca vakariņas.
Astotā diena. „Bonyour! Alè, Alè, Alè!”
Kārtējais "agrais" rīts – ar jauniem spēkiem uzņemam auzu pārslu putru ar bagetīti, lai trauktos pretī Rusiņjonas plašumiem. Šodien programmā nekas īpašs - vīnogu lauki, plakanums un vējš. Neskatoties uz pieticīgiem plāniem, kilometri skaitījās gausi, maršruts "pa mazajiem" ceļiem krietni pagarināja sākotnēji plānoto, taču daudzie vīnogu lauki un skati uz nebeidzamiem to plašumiem atviegloja.
Todien bija svētdiena un protams, nevar salīdzināt ar Itāliju, bet arī šeit uz ceļiem parādījās diezgan daudz šosejas riteņbraucēju, turklāt jāpiebilst, ka arī šeit 90% no visiem braucējiem bija virs 50gadiem. Kalnu tanī apvidū nav un pa tādām "šosejām" starp laukiem un mazpilsētām varbūt ne ar visiem karbona ratiem izbrauks. Izbaudījām frančiem raksturīgo iezīmi ar visiem sveicināties – šķiet nekad līdz šim nebiju sasveicinājies 200 reizes dienā, bet tas bija patīkami.
Protams, saņemot kārtējo dozu ogļhidrātu un adrenalīna, gāja vaļā sacīkstes ar "opjiem", kad kā preču vilciens ar saucieniem "alè, alè" gājām garām kādai grupiņai. Biežāk protams aprobežojāmies ar „sēdēšanu astē”, jo arī tas ar mūsu svaru bija ļoti daudz. Neizpalika arī kultūra, brīžiem tās bija pat ļoti daudz, jo bijām iebraukuši ne tikai mazajās romiešu pilsētās, kas katra bija kā muzejs, bet arī lielajās kā Carcassone.
Pēc gara un nogurdinoša cīniņa ar pretvēju, braucot cauri militārajam poligonam, kur, protams, apstāties nevarēja, sastapām kārtējo Tiltu pār aizu un upi, ko vakara krēslā arī ievērtējām. Pēc 140 pieveiktiem km, neskatoties uz dabas parka zīmi, nakšņojām upes krastā ar skatu pret klinti, kuru pamazām sāka apspīdēt mēness. Ātras vakariņas un bez sevišķi sirsnīgām sarunām - gulēt... Nogurums dara savu arī savstarpējā komunikācijā.
Devītā diena. „Kāpēc romieši nav romieši tagad”
Samocītas miesas piecēlās no rīta ne tik agri. Ātras un mazrunīgas brokastis, pēdējais acu uzmetiens skaistajai klintij un ceļā. Vīnogu laukus pa brīdim nomaina olīvas, bet vēlāk arī egles un nezāles. Lauki vairāk nebija tik daudz un, ja arī zemes ir apstrādātas, tad arvien biežāk tie ir augļu koki.
Šo dienu sākām ar Gāras tiltu, kura apskatei jāvelta laiks, jo jāiztēlojas, kā tik grandiozu būvi 2000 gadus atpakaļ varēja uzcelt ļaudis ar vinčām un vēl svešzemē... Iedzerot kafiju tilta pakājē, devāmies tālāk apbrīnot velobraukšanai piemērotas šosejas, braucēju kultūru un sauli, kas mums jau lika slēpties zem garajām formām.
Vakardienas nogurums un īsais vakars lika šodien nostādīt pieticīgus mērķus un jau pēc 90km pamanījām uzrakstu "camping municipal". Tā kā laiks mums bija un noskaņu trakie kilometri nesagādāja, pa ceļam vakariņām nopirkām dažādus gardumus.
Šoreiz tradicionālos "makaronus" aizstājām ar smalki sagrieztiem dažādu lapu un dārzeņu salātiem, kuros majonēzi aizstājām ar vēl no mājām paņemto extra virgin eļļiņu un balsamiko, kā arī uz gāzes prīmusiņa ceptu tunča fileju. Visi atzina vakariņas par ļoti gardām, un domājams, ka ne tikai dēļ vīna..
Ar patīkamām sarunām vakaru arī noslēdzām, bet mēs ar Jāni vēl devāmies pie "romiešiem" uz pilsētu, taču, atrodot tur tikai akmenī cirstas ieliņas ar vāju apgaismojumu un nekādu krodziņu, likāmies pie miera.
Desmitā diena. „Ar lavandu pārlēkt pār sevi”
Pašā vakarā, kārtējo reizi saēdoties ekspromtā tapušos visādus gardumus, baudot vieglo reiboni galvā, kamēr apkārtējais Gordes ezera aukstums vēl nav ticis visiem slāņiem cauri, baudu cielavas naksnīgo dziesmu. Teorija par putnu dialektiem ir tiešām patiesa - pie mums cielavas dziesma ir līdzīga, bet savādāka. To saldo čivināšanu ik pa brīdim pārtrauc blakus gulētāja šņākoņa un uzstājīgo varžu gardoņa. Bet vispār ir harmonija! Kā tā tapa?
Rīts iesākās parasti - vieglas brokastis, mana čammāšanās un beidzot mīšana. Pēc pirmajiem 100m pietura – „prakols” jeb mīkstais, beidzot viens no iepriekš pieminētiem ērkšķiem ir izdūries cauri.. Rīta vējš atgādināja, ka dodamies atpakaļ kalnos, kaut ne visai lieli, bet paugurs aiz paugura palēnināja mūsu kustību. Palēnām bijām iebraukuši citā reģionā - Provansā un Azūrā. Kaut arī nebija ziedēšanas laiks, lavandas lauku plašumi ļāva sajust lavandas saldo smaržu...
Kārtējā augstuma atzīme, ko īsti pat nebija jēgas fočēt, bet kas prasīja spēkus, palika augšā. Pēcpusdienas saule pieņēmās spēkā un mūsu pagurušie organismi lika par sevi zināt. Cienājoties ar želejām un batoniņiem, pārdalījām mantas un turpinājām. Vienam kalniņam pēdējos metros atskan metāla sprakšķis – salūzt spieķis, kas nozīmē, ka lūzīs arī nākamie un īpaši nobraucienos jābūt uzmanīgam. Tas diemžēl nāk kopā ar mazāku ātrumu un taisnākām virāžām, kas mani, protams, ļoti sarūgtināja.
Šodienas mērķis Gordas ezers tuvojās gaužām lēni. Ar strauju bremzēšanu un tam sekojošu nelielu sadursmi ieraudzījām 1000km atzīmi un atzīmējām šo notikumu ar sidru.
Pēc dažiem km, kad kājas jau kļuva stīvas, sasniedzām pilsētu, kuras vilinoša šiltīte "camping" mūs iepriecināja, taču ne uz ilgu laiku, jo tas vēl bija ciet pirms sezonas. Arī nākamais, ko sasniedzām jau krietnā tumsā pavēstīja mums, ka nevarēs palīdzēt. Raujot atlikušos muskuļus tomēr tikām līdz mistiskajam ezeram un mūs paglāba pašvaldības kempings, kas bija tieši pie ezera. Te arī priecīgi un noguruši palikām. Diena sanāca gara, nogurdinoša un pēc 130 km nu jau bijām nokļuvuši pie Alpiem.
Vienpadsmitā diena. Le Gran Canyon
Pulkstenis rāda 21.45 un mēs jau paēduši un pie miera... Aiz "loga" beidzot skaidrs, kluss un mierīgs laiks. Kaut esam pie 1064m atzīmes, Azūra krasts mūs sagaidīja ne visai labvēlīgi.
Rīts mani sagaidīja ar sāpēm kāju muskuļos, kas ne par ko labu neliecināja. Sataisījušies un norēķinājušies ar kempingu par viesmīlību, devāmies beidzot apskatīt brīnumaino ezeru. Kalnu ielejā varēja vērot dzidru zilgani zaļu ūdeni, no visām pusēm spīdēja saule un apkārt tikai kalni, kalni, kalni... Jo augstāk pacelies, jo biežāk gribās apstāties un vēlreiz apskatīties.
Ceļš mūs veda gandrīz pilnīgi apkārt. Rīta saulei pievienojās spēcīgs un ļoti auksts vējš, kas pūta tieši pretī, padarot nobraucienus nevis nobraucamus, bet gan nominamus.. Kad augstuma atzīme pārkāpa pāri 1000m, klāt ezera skatam nāca lielais kanjons, kas laikam kā jau visi kanjoni ir skaists ar savām aizām, upe dziļi dziļi apakšā, klintīm apkārt, kas apmēram 300-500m augstumā veido stāvo sienu un protams - serpentīns, kas vijās apkārt kalniem, reizi pa reizei paverot lieliskus skatus. Tā kanjons mums turpinājās visu dienu, paņemot man pēdējos spēkus un liedzot prieku pilnībā baudīt apkārt redzamo.
Kad pienāca svētais brīdis nobraucienam, vējš to baudu ne tikai atņēma, bet arī pamatīgi dzesēja, jo pilnīgi varēja just ka pūš kauliem cauri... Vēl dažas stundas pacīnoties ar 1000m pauguriem, bija pienācis vakars, kas lika dienu noslēgt jaukajā paugurītī netālu no ceļa un privātas enduro trases. Šovakar iztiksim bez delikatesēm - nav ne vaļas, ne vēlmes, tikai ātrāk gulēt, jo uz kārts ir uzlikta JUST5 būtība - varam nepaspēt tikt līdz Itālijai un Monako, kas nav tik viegli izdarāms, tāpēc rīt mēģināsim celties laicīgi un maukt. Šajā dienā pievarēti tikai 90km un neskaitāmi augstuma metri.
Divpadsmitā diena. „Nica - 9km”
No rīta, atverot telti, nācās nokratīt ledus kārtu, kas liecināja par šīs nakts salnu. Ceļu iesākām tradicionāli - ar nobraucienu. Pēc 10,5 stundu garā miega liela daļa spēku šķiet atgriezās, par labu nāca arī siltāks laiks un bezvējš, kas brīžiem, raugoties pa malām uz dažādiem aitu, kazu, govju, bifeļu un citiem ganāmpulkiem, ik pa brīdim ļāva arī „uzskriet”. Nelikās, ka diena būs viegla – to nemitīgi apliecināja arī kalni un pauguri, kurus bija jāpārvar, lai pēc tam izbaudītu arī nobraucienu. Brīžiem likās, ka interesantāk ir braukt augšā, jo rodas iespēja visu apskatīt pa malām, papļāpāt par dažādām muļķībām ar ceļabiedru.
Kalnu pārejas bija daudz. Tā kā pilnīgai plāna izpildei mums pietrūka aptuveni viena diena, jautājums par tālāko bija ļoti aktuāls. Pie pusdienu galda tomēr nolēmām nepakļauties vājumam un izbraukt visu ieplānoto maršrutu, kaut tas maksās komfortu – neuzdrošinājāmies pārformēt JUST5 par JUST3...
Braucot pa ceļu, varējām skaitīt norādes „Nica 9km”, taču te mums bija jānogriežas, lai vēl šodien uzkāptu divos kalnos un nomītu ap 200km... Nebija viegli, bet ideja vienmēr ir augstāka par visu.
Bija jau vēls un cerējām uz kādu skaistu vietu palikšanai, taču kalns izrādījās stāvs un neredzējām ne mazāko neapdzīvoto pleķīti. Rezultātā tomēr sasniedzām atzīmi 1004m, taču ne miņas no horizontāla seguma. Kādu laiku klīdām pa taciņām, dīvaino kalnu ar dažādām pēcmilitārām betona konstrukciju pazīmēm, līdz kamēr no visiem slīpumiem dabūjām kaut cik horizontālu ar zāli apaugušo betona kluci, kur arī palikām. Neskatoties uz vēlo stundu, bija jāpagatavo vakariņas. Šovakar pa vienkāršo, arī prāts pēdējas dienas nenesās uz kaut ko ekskluzīvu - ravioli ar dārzeņu salātiem, maskarpone un drusku kamambēra. Un gulēt, rīt vēlme agri celties, lai diena nebūtu tik gara.
Ar visiem daudzajiem kalniem, un vēlo vakaru, todien bijām pievarējuši visai garu 140km attālumu.
Trīspadsmitā diena. „The final countdown”
No rīta beidzot varējām apskatīt, kur īsti esam nakšņojuši. Viss lielais kalns savulaik bija bijis pielāgots militārām vajadzībām - betoni, katakombas, tuneļi... Operatīvi sataisoties un atvadoties no naktsmītnes, jau 8.00 devāmies ceļā. Kā jau ierasts, no rīta pēc vakarā pievarētās pārejas sekoja atvēsinošs nobrauciens. No paredzētajiem 200km lielu daļu bijām nobraukuši jau vakardien, tāpēc jau 10.00, atskatoties uz rīta miglā tītu ieleju, iebraucām Itālijā. Varbūt tā bija sagadīšanās, bet, iebraucot Ventminiglia tik daudz cilvēku un viss bija tik skaļi, ka uz pirmo mirkli apmulsām – tik lielu burzmu sen nebijām redzējuši. Iekārtojoties uz akmeņiem jūras krastā pie kuras tik ilgi braucām un ar itāļu picu un alu atgriezām mieru.
Tālāks ceļš veda cauri Mentonu ar blīvu satiksmi uz Monaco. Ātri pieveicot ne visai garo ceļu, beidzot nokļuvām senākās monarhijas valstiņā. Tā kā konkrēta plānu mums nebija, starp daudzām mašīnām un cilvēkiem jutāmies diezgan nekomfortabli, līdz ar to, neskatoties uz laika rezervi, nolēmām doties uz Nicu. Taču nejauši iebraucām Monaco F1 posma ielā, kur jau notika aktīva gatavošanās 9.maijā startējošā Monaco GranPrix. Viena pēc otras satiksmē izbrauca Ferrary, Lamborgini, McLaren un citas skaļas, ātras un ļoti dārgas mašīnas, kur bez pilota bija arī pasažieris ar lielu fotokameru, kurš mēģināja ķert mirkli. Piloti, braucot pa tuneli un ielām, nekautrējās pakacināt skatītājus ar skaļajiem rēkoņām un uzrāvieniem.
Vēl daži viegli kilometri un bijām galā. Ar nelielu nopūtu izbraucam ērtos veloceļus caur centru un devāmies kempinga virzienā, kur mēģinājām sakopties pēc divu nedēļu ceļošanas. Tajā vakarā biedri pierunāja atzīmēt mūsu ceļojuma beigas ar Calvados. Mēģinot maksimāli izmantot visas palikušās pārtikas rezerves, sanāca diezgan bagātīgas vakariņas, kur bez kavadosa atzīmēt vērts būtu kazas sieru, vītinātu desu un varbūt jau tradicionāli visiem iegaršojušos cukini salātus ar mocarellu. Pēdējais vakars noslēdzās ar dažiem tostiem par izturību, nākotni un pateicību. Apziņa, ka ceļš drīz būs galā, radīja vēlmi pēc nākamajiem plāniem.
Četrpadsmitā diena. „Epilogue”
Rīts pienācis neparasti agri – baložu dūdošana un strazdu uzstājīgā čivināšana neļāva gulēt. Iespējams, pie vainas arī nemanāmais uztraukums pirms došanās mājup. Kamēr pārējie vēl neizrāda pamošanās pazīmes, uzrakstu iepriekšējās dienas "atskaiti". Jā, var atzīmēt tos momentus, kad vakarā nodzēš gaismu, iekārtojas guļammaisā, aiztaisa acis, bet jāsaka, ka šīs divas nedēļas bija pārāk īsas.
Todien bija mākoņains. Bez ierastās steigas uzklājām galdu un nesteidzīgi ieturējāmies. Kad beidzot jābrauc projām, uznāca arī lietus. Pa to laiku, kamēr baudījām maltīti, apstākļi nedaudz uzlabojās un varējām pēdējo reizi sakravāt somas.
Tā kā pilsēta bija pielijusi, plānu par vēl vienu veloloku pa Nicu atmetām un devāmies uz lidostu, kas savas ģeogrāfiskas izvietojuma ziņā ir ļoti izdevīga, jo atrodas jūras krastā. Lidmašīnas nāk un iet no jūras puses, līdz ar to arī netraucē iedzīvotājiem. Ceļojums nu jau ir galā, nobraukti 1380km, kopējais dienas kāpums ap 2000m. Esam uzsākuši jau nākamā ceļojuma plānošanu.
