Arvien vairāk Latvijas riteņbraucēju arī ziemā pārvietojas ar saviem uzticamajiem divriteņiem – tas nereti joprojām ir ātrāk un ērtāk nekā braukt ar pārpildīto sabiedrisko transportu un, protams, veselīgāk un dabai draudzīgāk nekā ar privāto auto. Tomēr, lai ziemā ar velo varētu pabraukt, ir nepieciešama specifiska veloceliņu apkope – jāpievērš īpaša uzmanība, lai tie netiktu pārveidoti liekā sniega glabātuvēs vai aizmirsti ceļu tīrīšanas laikā.
Šai jomā pieredzi varam smelties Somijā, kur ziemas laikā pat vairāk ka puse iedzīvotāju turpina braukt ar velo un ceļu tīrīšanai ir jau izveidojusies sava ilggadēja prakse, kā par to pārliecinājāmies nesen notikušajā Rīgas Velokonferencē, kur ar šai tēmai veltītu ziņojumu uzstājās Somijas Velosipēdistu federācijas vadītājs Matti Koistinens.
Kā paši somi saka, pašsaprotams taču ir princips – ja tu kaut ko uzbūvē, tam vajadzētu būt lietojamam visa gada garumā! Turklāt ziemas laikā arī lidmašīnas turpina pacelties un auto braukt, kamdēļ gan velosipēdisti tiktu ierobežoti pilsētas neizdarības vai neizprotamu lēmumu dēļ? Veloceliņiem vajadzētu būt ērti lietojamiem pat veciem vai pavisam jauniem cilvēkiem un pat ziemas vidū – sekojot šai idejai, Somijas pilsētā Oulu (~200 000 iedzīvotāji) ziemas laikā ar velo brauc vairāk kā 57% velobraucēju (to skaitā patiešām arī omītes)!
Šim fenomenam un sasniegumam pēc Tamperē 2013. un 2015. gadā veiktajiem pētījumiem paši galvenie priekšnosacījumi ir laba ūdens novades sistēma, laicīgi, plānoti un pareizi ceļa tīrīšanas pasākumi, izmantojot vai nu ķīmiskās vielas, kas sniegu izšķīdina, vai arī sniegu novācot nost pavisam un tad ceļu nokaisot ar gana smalku granti. Protams, nozīmīgas ir arī pēc iespējas plašākas ielas/ceļi - un arī pašam ceļa materiālam ir jābūt gana kvalitatīvam, lai to neietekmētu ziemas skarbie laika apstākļi.
Efektīva ideja ir sniega pieblietēšana (ja tas nepārsniedz 8 cm biezumu), to pēcāk pārklājot ar smalko granti vai smiltīm, lai novērstu ledaino daļu slidenumu, vai pat atstājot bez īpaša pārklājuma – arī šādi braukšana pa celiņu ir komfortabla. Tieši šāda ir Oulu vissastopamākā prakse. Šādi izveidotie celiņi nav arī īpaši slideni, pa tiem iespējams pārvietoties ar parastajām riepām bez speciālām radzēm un pielāgojumiem – turklāt tos izveidot ir samērā viegli. Problemātisks gan ir fakts, ka šāds risinājums gan der tikai tad, ja uz ilgstošu laiku iestājās samērā liels aukstums, neļaujot sniega segai izkust (Oulu ir vairāk kā 250 šādas aukstās dienas gadā...), kā arī fakts, ka pārklājumu iespējams veidot tikai uz izteikti atdalītiem veloceļiem – citādi tās varētu „saplūst” ar pārējo brauktuves daļu. Protams, pamatā otrajai problēmai kā risinājums iesakāmi būtu velojoslas arī nokrāsot citā krāsā, piemēram, sarkanā vai zilā, tādējādi tās ļaujot pamanīt jebkādos laikapstākļos, par skarba puteņa laikā. Tieši zilā krāsa, starp citu, esot visefektīvākā - un ieteikums velojoslas nokrāsot šai krāsā būtu iesakāms ne tikai laikapstākļu ziņā skarbajām Skandināvijas valstīm, bet arī Latvijai lielākai ērtībai gan ziemā, gan arī citos mēnešos!
Vēl kāda fantastiska skandināvu ideja ir apsildāmo veloceliņu (un arī gājēju celiņu) izveide, kas sniega problēmu atrisina praktiski uzreiz (ja vien ir arī labas ūdens novades sistēmas). Savukārt, citas pašvaldības Somijā un Zviedrijā eksperimentē ar karsta ūdens un smilšu maisījumu, kas noklāj slidenās vietas, radot smilšpapīram līdzīgu klājumu, kas, lai gan netraumē riepas, noturas ilgāk un ir daudz stabilāks kā prastais smilšu kaisījums.
Visizteiktākās ziemas radītās papildus problēmas ir atkušņa laika šļura, kā arī apmaļu „pazušana” sniegā, kas var novest pat pie smagām traumām, kad velosipēdists, nepārzinot tik labi kādu ceļu, paklūp pār kādu sniegā paslēpto akmeni. Pret atkusušā sniega, ledus un dubļu maisījumu palīdzēt var tikai efektīvs laikapstākļu monitorings, slapjo masu pēc iespējas ātrāk notīrot un nemēģinot to nokaisīt ar smiltīm, granti vai sāli, kas absolūti nepalīdz, īpaši ja gaidāms sals. Svarīga būtu pareiza ekipējuma izmantošana, dubļus nevis presējot, bet tiešām no celiņa notīrot. Savukārt, runājot par slēpto akmeņu problēmu, visprātīgāk būtu ieteicams apmales no veloceliņiem noņemt nost pavisam – un pēc iespējas efektīvāk arī izvērtēt celiņa reljefa un seguma maiņas nepieciešamības.
Protams, vēl kāds preventīvs ieteikums veloceliņu uzturēšanai būtu jau ielu dizainēšanas laikā ieplānot vietu sniega glabāšanai, lai nenāktos to nokraut uz velo joslām vai velo stāvvietās – tad jau drīzāk būtu atļaujama kāda autostāvvietas aizpildīšana, nevis ceļa iznīcināšana vairākiem simtiem braucēju! Svarīgi būtu arī kontrolēt privātīpašniekus, tostarp piedraudot ar sankcijām, lai arī tie ar savu notīrīto sniegu neizrīkotos nepieklājīgi un prettiesiski.
Papildus ērtībām nozīmīgas būtu velonovietnes ar jumtiņiem, lai divriteņus nevajadzētu pieslēgt zem klajas debess snigšanas vai pat puteņa laikā. Lieliska būtu iespēja pastiprināt pilsētas komunikāciju ar velobraucējiem, savstarpēji nodrošinot saziņu par to, kuri celiņi ir braucami, bet kuros vēl būtu nepieciešama vai notiks tīrīšana. Piemēram, Örebro pilsēta garantē sniega notīrīšanu, vēlākais, 12 stundu laikā pēc sniegputeņa, savukārt, jau minētajā Oulu veloceliņu tīrīšana ir prioritizēta pār dažu ielu tīrīšanu.
Protams, lai uzturētu veloceliņus ziemas laikā, ir nepieciešama laba un motivēta darbinieku komanda vairākās nozarēs, pareizie tīrīšanas līdzekļi un iekārtas, pilsētas un laikapstākļu monitorings, kā arī augstas kvalitātes pilsētas vadība un gana daudz resursu. Tomēr viss sākas no mazumiņa, un ir ticams, ka arī no šiem ieteikumiem Rīga un citas pilsētas jau varētu mācīties – lai jau šoziem vēl vairāk velo īpašnieku savās gaitās turpinātu doties uz diviem riteņiem!
Lasiet par šo tēmu arī:
http://calgaryherald.comhttp://www.ibikeoulu.com/presentations/timo_perala_top_10_wcc.pdf
http://www.eltis.org
http://www.altaplanning.com/wp-content/uploads/winter-bike-riding-white-paper-alta.pdf
http://www.tut.fi/verne/wp-content/uploads/PykalaII_winter_maintenance_FINAL.pdf
